Esmu pat šokā. Tikko kā noskatījos I Never Promised You a Rose Garden (1977) un īstenībā man acis tagad tādas pašas kā fascinējošajai galvenajai varonei Debrai (Kathleen Quinlan). Bet tas vien jau daudz nozīmē, ja pat man cauri filmai ik pa laikam bija jāsaka „Nuu bāāā...”

 Esat redzējuši daudzas filmas, kurās galvenā varone dauza galvu(savējo) pret vannas istabas balti flīzēto grīdu, tad ar savām asinīm glezno uz baltajām vannas istabas sienām & paralēli runā ar gariem. Vēlāk savā apziņā jāj kaila cauri tuksnesim uz balta zirga. Un neatceros arī nevienu tik dīvainu nobeigumu. Meitēns pilsētas parkā met ritentiņus ar kleitu, dzird runājam garus & vājprātīgi smaida.

Man nepārtraukti šīs filmas skaņu celiņam gribās adaptēt Džona Fruščiantes (John Frusciante) pirmo 2 soloplašu materiālu. Tas šo filmu darītu ārprātīgi ģeniālu. Iespējams pat par daudz ārprātīgi...

Par Fruščianti stāsts citā reizē, bet Niandra LaDes and Usually Just A T-Shirt un Smile From The Streets You Hold ir must listen materiāls, visiem, kuri meklē mūziku ārpus topu, popu, shitu radio formātiem...