Todien beidzot biju noklausījies visu Death Magnetic, stiagāju pa Maskačku un īstenībā daudz par To domāju.

Nāves jaušamais tuvums, pati šī tuvuma pieredze piešķir dzīvei gan pavisam citu nozīmi, gan vērtējumu. Sajust nāves tuvumu, nevis dzirdēt aizslīdam kā ēdienkartes sastāvdaļu, ziņkārīgi izstrēbt avīzē, lūrēt kastē kā realitātes šovu vai pat ne apcerīgi domāt. Bet sajust pakausī Tās elpu. Un redzēt to.

Ne kā draugu.

Ne kā ienaidnieku.

Bet kā esošo, kā to, kas ir lielākais pretspēks Dzīvei. Dzīvībai kā vērtībai.

            Vienkārši palaist dvēseli garajā atvaļinājumā un miesu nosviest kaut kur pagrabā kā nevajadzīgu, vatētu, samirkušu & smagu ziemas frenci?

Ļoti nelāgi just & lasīt cilvēkus, ka nāvi uzskata par spēli & bezmērķīgai ķiķināšanai pametamu tēmu. Iepriekš nenovērtējot iespēju dzīvot. Kad tas ir dots. PIRMS TAM, „kad skanēs zvans”. 3 dienas, mēneši, gadi vai 3x30 gadi. Pirms tam, kad skaidri to apzinies, ka kādu dienu tas skanēs tieši Tev! Būt Cilvēkam. Labdabīgi, veselīgi pajokot – tas ir citādi. Tas pieder Dzīvei... Tieši īsta nāves apziņa ievelk kontūras dzīvei.

            Bet nevis to profanizēt, apkarināt ar šausmu klišejām, zemiskot & padarīt par bērnišķīga fetiša vai siekalainas pornogrāfijas objektu.

            Bet īstenībā pats laikam esmu bijis pārāk tuvu Tai, pārāk daudzi man tuvi cilvēki ir aizgājuši, lai nāvi zemiski nicinātu vai dievinātu.

Pārāk daudz šīs elpas kaklā no mugurpuses...

Pārāk skaidras izjūtas.

Esmu tai stāvējis blakus, kopš sevi atceros. 

Un esmu iemācījies cienīt gan pašu, nāvi gan tās skartos.

Šķiet, manam vectēvam Sibīrijā, pirms nošaušanas, neviens nevaicāja, vai viņš grib mirt. Un Tev [un man nav Tevi jāstāda priekšā] neviens nejautāja, vai vēlies lēnu nāvi no kaut kāda maucīga vēža. Bet Tu to uzņēmi un izturēji godam. Drosmīgi & ar cieņu.

Tikpat spēcīgi apbrīnoju savu otru vectēvu, kurš spēja sajust īsto brīdi. Atteikties no injekcijām, gaisa spilvena. Un aiziet...

Būt blakus. Tas jau ir daudz. Dažreiz pārāk daudz.

            Pašiznīcināšanās? Pasaules nepiesārņošana ar sevi, savām vajadzībām & savām nevērtīgajām atliekām?

Jā es zinu kā tas ir, kad gribas aplikt sausa koka mētelīti un lēni doties pa egļu zaru taku krēslas virzienā. Jā, es pats agrāk esmu mēģinājis īstenot pašnāvības plānus. Bet pēdējā mirklī sevi apstādinājis ar domu, ka ne sūda vēl neesmu dzīvojis; un galvenais, vēl neesmu pat iemācījies dzīvot!

Jo ne Dzīvība, ne Nāve Tev nepieder!

Tomēr pieder tas, kas stāv tam visam pāri - Dzīve. Tā, kas starp abiem galiem. Un tā ir katra paša darīšana...

Personības, kas labprātīgi aizgājuši? Īstenībā daudzus no viņiem saprotu un atbalstu viņu lēmumā. It īpaši tos, kas bija pārliecinoši izpildījuši savu misiju un varēja cienīgi aiziet. Tā spēja, nevis izvilkt savu dzīvi, bet izdzīvot, izsmelt. Gluži tā, kā esot ūdenī. Daudzi no mums vienkārši nirst pa dzīvi. Līdz sasniedz dibenu nogrimstot. Bet ir arī tie, kas atrod ūdens virspusi

Kamēr būs tādi kā klusais & nelaimīgais savas ģimenes izdzēsējs Grantiņš, kamēr visi centīsies aizmirst bērnudārza slepkavu. Kamēr uz zemes staigās nāve. Tikmēr dzīvība būs tā, kas jāmeklē, jāciena & jātur pie sevis cieši klāt. Kā brīnums, kas rodas & dziest. Kā saule, kā vasara, kā daba. Kā tu un kā es...

Jau atkal noskatīšos Dead Man

Un turpināšu lasīt Kormaka Makārtija „Ceļš”(The Road), ko noteikti rekomendēju. It īpaši drīziem & nepacietīgiem aizgājējiem...