Pagājušās brīvdienas pavadīju dievīgi. Bet tiešā nozīmē...

Labais puisis manī uz brīdi atkal atgriezās. Kroplais pirāts – karmas kapracis uz brīdi pārmaiņus bija aizgājis nosnausties.

Piektdien cienāju citus ar savām rokām (kaimiņu dārzā) lasītiem ķiršiem un naudu paikai. Vakarā trenera lauku mājās treniņš, kura laikā hemingvejiska gara & draudzīguma pārņemts uzmundrināju pārējos. Pelde ezerā, pēc tam paskaļa pasēdēšana šķūnī pie ģitārām kopā ar „my favourite allies”. Atkal atmiņas un skaņas par Road trippin’ un stegozauriem. Nopietni flešbeki no visādiem dzīves periodiem turpinājās vismaz visu sestdienu.

Agrais treniņš radīja labu pēcsajūtu rīta dzestrumā, kontrastam ar koku gāšanu sutīgā jaunaudzē.

Dziesmu svētki paliek priekš suņadvēselēm. Mēs tā vietā braucām uz ezeru un vakarā peldējām apmēram līdz pusei (apmēram pus-kilometrs). Nebiju nekad iepriekš ap kilometru vienā rāvienā noīris bez peldošiem palīglīdzekļiem. Bet tas tomēr dod fantastisku izraušanās sajūtu, kad vari iepeldēt ezera vidū un nesteigties ar ārā-tikšanu.

Viens no vietējās „mana ģimene & citi zvēri” iemītniekiem, kaķēns, nokristīts Džinksīte, fanātiski rāpās uz galda un man palīgā, kad kaifoju iekšā mellenes ar pienu. Pienu laka aizrautīgi, mellenes kaķabērns atstāja man.

Vēl viena ģitāru nakts. Kopā ar čīkstošu boksa maisu, diviem suņu bastardiem un bezdelīdzēniem, laikam gan čurkstēm, kas visu laiku lidinās ap galvu kā tādi aptrakuši vai nogribējušies sikspārņu mazuļi.

Vēl, pirms līst teltī, skatīties, kā miglas vāli ceļas no ielejas un apņem mežu. Ienirt mūžībā, ārpus laika, dabas dzīlēs. Un tā tālāk...

Secinu, ka neviens speciālists nevarēs palīdzēt labāk kā pats sev. Esot pašam sev....

Nezinu, kāpēc tieši tagad!