| post mortem jājamzirdziņš |
Nov. 25th, 2013|07:04 pm |
No ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zupucis par simbolismu no pašu rakstnieku puses:
http://www.theparisreview.org/blog/2011/12/05/document-the-symbolism-survey/
"16 gadīgam zēnam 1963.gadā tik ļoti piegriezās literatūras skolotāja
simbolu meklēšana visos literatūras darbos, ka viņš izdomāja
pretargumentus meklēt neparedzētā vietā. Viņš izsūtīja jautājumus tā
laika rakstniekiem, uzdodot tiem jautājumus par simboliem viņu darbos. Un
brīnumainā kārtā daudzi no tiem atbildēja."
Izvērpjot caur savu rakstīšanas pieredzi:
1) Valoda pati
ir gana milzīgs simbolu kopums, tie pirmkārt strādā mijiedarbībā cits ar citu, līdz
ar to - teorētiski interpretācijai ir ja ne bezgalīga, tad trakoti
plaša telpa.
2) Visbiežāk rakstnieki simbolismu savos darbos
ieauž neapzināti, vēlāk tos (drīzāk gan - dažus no tiem!) paši uziet,
attīsta & izceļ tuvāk kaut kādai nojaušamai lasītāja uztveres robežai.
3)
Simbolisms ir feina rotaļlieta ne vien pamatskolas publikai
(ieskaitot skolotājus) & kritiķiem, bet arī pašiem autoriem,
rakstniekiem. Galu galā, jautājums: "Ko īsti tu domāji ar to veco vīru aitādas kažokā?" ir labs
veids kā izteikt viedokli teju par jebko pašam svarīgu - gan aizgrābtam
žurnālistam, gan iekš darba Post mortem, gan draugu lokā - alus kausa, makšķeres vai pirts izraisītā vaļsirdībā.
|
|