| dzīvošanai |
Nov. 24th, 2013|11:19 pm |
Iepriekš jau bišķiņ iztēlojos, ka atgriežoties savā zemē, visi izliksies tādi uzkrītošāk sadrūvējušies, pelēka apmākuma maskām apjozušies... bet šitāda vispārēja tautas sērošana gan pārbliež jebkuru īpaši nelabvēlīgu prognozi. It kā jau var saprast, ka iekš LV lieliem apgriezieniem rūc tāds dikti saasināts mirušo kults. Tautas/zemes iedzīvotāju identitātes asakas un tā. Bet tāda mēroga nelaimes apļerzāšana gan šķiet teju derdzīgākais veids kā izjust kolektīvu pārdzīvojumu & piederību kaut kādam abstraktam cilvēku kopumam.
Bezmaz atliek iet līdz galam – uzdrukāt krečonam: PALDIES TEV MAXIMA PAR MŪSU KOPĪBAS STIPRINĀŠANU!
Divarpus nedēļas pavadot Marokā, tomēr to kontrastu var sajust grandiozi. Tur cilvēki, es nezinu – saules, iedzimtas pieticības vai tradīciju ietekmē –, lielākoties patiešām priecājas par DZĪVI, par ģimeni, par vienkāršu, paaudzēs pārmantotu darbu, par satiktiem svešiem cilvēkiem piebāztā taksī, kafejnīcā vai tirgū; par savu garīgo balstu, kultūru, vienkāršību, nepiespiestību, labestību un godīgumu visā. Izstaro dzīvīgumu & prieku par dzīvošanu, jo nāve manuprāt nav tā padarīšana, kurai jāvelta sava dzīve.
|
|