| sūrā gaidīšanas skola |
Sep. 22nd, 2011|01:31 pm |
Varētu teikt, ka lielākās psiho-traumas, šīzes & paranojas saasināšanās man sākušās no dažādas zortes gaidīšanām.
Arī tagad, kad dzīve nepārtraukti notiek off-bītā (~15 sitieni minūtē), tas ir tāds kā pie pakaļas piekarināts espanders, kuru stiep stiep, tad noliecies uz mutes dubļos & stiep atkal. Pa brīžam tas sūds espanders velkas kā nāve, brīžam kā dzīve, tad atkal stiep & nes viņu bezmaz kā kādu mīļāko lietu pasaulē.
Kaut kas joprojām neļauj paņemt duncīti ar spožo asmentiņu & pārgriezt reizi par visām reizēm šim gumijas preteklim rīkli. Nu es gan zinu, "kas", bet darbs pie tā iet kā ar piesmeltiem gumijniekiem pa dūņām.
|
|