| kamēr tuvumā |
Dec. 23rd, 2010|03:02 pm |
Tonakt, kad bija Saulgrieži, vēl pilnmēness, kuram turklāt aptumsums - varētu teikt, ka tika piedzīvoti neizbēgami maģiski brīži. Esot, pašā lejā, uz zemes, subjektīvi tās zemākajā & tumšākajā punktā, ejot cauri sniega laukiem ar tik niknu vēju. Turklāt likās ka tas mēness rotē un/vai pulsē. Es varbūt vēlētos par to izstāstīt vairāk, bet it īpaši šajā laikā ir tik maz ko teikt. Tik ļoti velk pie tā iekšējā klusuma, pie otra klusā siltuma, ko dalīt & mainīt.
Tomēr būtiskākā laikam bija sajūta, ka šie Saulgrieži bijuši pagrieziena punkts ne tikai gada ciklam, bet iespējams arī kādam daudz lielākam, prātam nepārredzamam Kosmiskam Ciklam.
|
|