oktobrī koncentrējos uz omulības ieviešanu savā namiņā - sveces, lampiņas, silts plūmju ķīselis ar kanēli smaržīgajiem pipariem svaigi rīvētu muskatriekstu un vispār ēdieni, kas smaržo tā. iztīru un izvēdinu stūrus, kārtoju grāmatiņas (atradu vecmātes zaļbarības grāmatu! kas ir trīsdesmito gadu vegānisms, tā ievads ir diezgan dumpīgs manifesto, malace, vecomāt! nedaudz arī feminisms - par sievietes netaisnīgo nīkšanu karstā virtuvē. Autore Dora Švīkule/Valters un Rapa 1939. ziniet, es vienmēr esmu jutusi feminisma gēnu savā dzimtā.)
cenšos vairāk izbaudīt mazos dzīves mirkļus, kopš meditācijā dzirdēju "dzīves jēga ir dzīvot", kas ir acīmredzami, vispār, bet viss taču mēdz aiziet tādā autopilotā.

Vilcienā uz austiņām Perdurabo (vilšanās par Alisteru pieaug ar katru sekundi (jā, es cerēju, ka baumas nav patiesas, jo rakstus taču sarakstījis inteliģents cilvēks). stāstnieks gan, šķiet, kuru katru mirkli ejakulēs. un kāpēc Alistera balss atveidota kā cietuma maukas balss? ). man jāizmanto tas vārds - krindžs? kriņņdžs?fu fu fu