Po savos stāstos daudz izmanto skaņu aprakstus.
Man prātā īpaši iespiedās galma āksta Vardulēna maniakālā zobu griešana, kad dzima viņa plāns noslaktēt karali un viņa padomniekus. Gluži tādā pašā veidā viņš grieza zobus pirms karali sadedzināja.
Šodien, ejot gar pieturu, tur stāvēja viens čalis (kamēr otrs sanarkojies dejoja) un tieši kā mana auss atradās paralēli čaļa mutei, es īpaši skaidri dzirdēju tādu skaņu, kā kad bērnībā skalināju siekalas starp zobiem, lai uztaisītu burbulīšus. Tā skaņa pavisam skaidri ienāca manā auss kanālā, itkā viņš atrastos man pie pašas auss, laikam noķēru kaut kādu vilni.
Nu vo, jāpasaka Po, lai to žļurināšanu ieliek vienā no saviem stāstiem.
Vispār skaņām tagad kaut kā savādāk, vairāk pievēršu uzmanību, tās kļuvušas bagātīgākas. un to izdarīja literatūra.