šī nedēļa bija tāda diezgan darbīga, trīsreiz biju uz jauno gleznotavu, daudz jaunu cilvēku, iespaidu.
no vienas puses forši, no otras mans omulīgais matrikss mainās un vakaros ātrāk gribās atpakaļ pie sava Enkura.
tā es jūtos ar viņu, kā ar enkuru. jo viņš mani mīl pat tad, kad kļūstu traka vai buros vai krācu vai kad kļūstu par stulbu skumju klaunu. tad viņš paķer savu prīmusu padusē un mēs visi trīs dejojam trako gurnu dejas jeb dirty dancing, vai paķer lāpstu un mēs ejam rakt zemē dālderus vai jebko citu, ko es tur gribu rakt, jeibogu, piemēram, burku.
un kamēr mēs rokam, Mēness pret viņa melno kažoku vizuļo tādos balti zilganos toņos.

daudz braucu vilcienā. lasu The Artists way. kāds puisis pretī puņķojas, slauka puņķus piedurknē. pa telefonu daudz saka yo!
Divas draudzenes apspriež savus sāpošos ceļgalus, bet visvairāk runā tā viena. Tā otra vairāk klausās.
kaut kas šausmīgi smird pēc deguma un meitene saka "kaut kas laikam dedzis."

lasīt vilcienā, kamēr garām slīd rudens ainava, vot tā ir bauda.
pieturā sakāpj kritušās lapas.

par sapņiem: šonakt biju atgriezusies Spānijā, meklēju savu sarkano bikini. kad nonācām pludmalē, sākās vulkāna izvirdums, tas draudēja apēst visu zemes virsu, mūsu civilizācijai pienāks gals, šī ir pēdējā diena. lava aptinās sievetei ap kājām un sacietēja, mēs palīdzējām to nolauzt nost.