ar meitenēm (mentenēm) aizgājām uz Ziemassvētku šovu. "beidzot mēs baudam kultūru nevis tik mājā tupam un dzeram," es viņām saku. šovs bija par manu tēmu - par sapņiem. skursteņslauķim Ziemassvētku gars piešķīra spēju piepildīt sapņus, tad katrs priekšnesums bija kāds piepildīts sapnis. bija gan Francija, gan Operas spoks, gan gospeļkoris, gan Šēra, gan Fredijs Merkurijs, jā, pats skursteņslauķis dziedāja kā eņģelis Fredijs, ļoti kvalitatīvi priekšnesumi. jutos kā Fēliksa Krula Parīzē.
man patika tas moments, ka mums trijām priekšā bija tieši trīs tukšas vietas, tā, ka labāk varējām redzēt priekšnesumu. bet vislielākais prieks, protams, ka viena otrai atradām laiku, tas silda sirdi.

starp citu, tā sagadījies, ka visas trīs grāmatas, kuras šobrīd lasu, norisinās Francijā - gan Montekristo, gan Fēlikss, gan arī vampīri šobrīd tusē Francijā. Kā teica Linčs - galu beigās viss vienmēr ir saistīts, nav pat nekas tīši jāsavieno (es pārfrāzēju).