es gribētu atgriezties laikā un pateikt Baironam, ka viss būs kārtībā, pavisam drīz tu gulsies saldā kapā un with satelite tv you could go anywhere

atklāšu, ka kopš atgriešanās esmu gleznojusi tikai vienu dienu, jo jūtos kā nevērtīgs kakas gabals. kā arī domāju par to, ka pēc dažiem gadiem šo planētu apēdīs Saule, tad arī sadegs visas pasaules gleznas un dzejas, un vecie kauli, fotogrāfijas. tas notiks pat ātrāk, pēc manas nāves beigs pastāvēt šī mana pasaule. vai pat vēl ātrāk, ja mani piemeklēs demence, kā Brūsu Vilisu un visi blogblāsteri nenozīmēs it neko, mana lielākā rūpe būs atcerēties, kāds bija ceļš uz tualeti.

esmu salikusi ap sevi krāsu tūbiņas, lai katru dienu sev atgādinātu, ka šodien ir jāķeras klāt, šodien ir jāķeras klāt. nu varbūt tad šodien? atkal nē?
man liekas, tas ir tāpēc, ka šobrīd strādāju pie darba, kurš ir studijas darbs nevis pašas. tas pretīgais darbs mani dzen pagrimumā. man nepatīk, ka man liek.