terapeite man lika pierakstīt sapni, kas būs naktī pēc sesijas. nepaskaidroja, kāpēc tieši tās nakts sapnis vajadzīgs, liekas, ka runājot/domājot par savām traumām, tas atver kanālu tieši uz to. un tā arī bija, sapņoju tieši par to, ko runājām un vēl.
šonakt, pēc Gabora intervijas noklausīšanās, arī nosapņoju savas traumas un kā tās joprojām spēlē lomu manā dzīvē. viņas pieņēmumi par to nebija pareizi, pārāk ātri viņa pie tā nonāca, neuzzinot visu. savā dzīvē esmu bijusi pie 3 psih terapeitiem un diviem no viņiem bija dieva sindroms, kas viņus padara ciniskus un nespējīgus redzēt pacienta patieso perspektīvu. man no tā nāk vēmiens, viena pat paraustīja plecus, kad gāja runa par kāda nāvi vai citāda cilvēka zaudēšana tiek uztaisīta kā nesvarīga. cilvēks viņiem ir tikai gaļas gabals, tobiš - cilvēks, kurš nav viņu pašu tuvinieks. riebjas! es varētu vēl, ja.
