loks ap tavu māju simts zirgu skrien melnām kājām ras is stiegrains gultas kāts spogulis lustra rietumu logs galīgi aizaudzis es mēģinu to atvērt tieši pirms Lieldienām manā priekšā nostājas zaķis un kustina savas ūsas tāls koks vītnes rutas māja tik tālu pagātnē dzelteniem pleķiem aizauguši stūri bildes pretdabiskas kāpnēs slēpjas tavi audžu vecāki mācītāju drēbēs pagrabstāvs kluss un tumšs mūsu balsis čalo kā strauts pazudušās zaķausis atrodas zem gultas mātes nopūtas tēva noslīkušais straumēm upe nes iestiklotos iesauļojušos ķermeņus uguns naktis met vainagus uz viņu galvām pavisam gaišs kļuvis ceļš uz tavām mājām svētdienās saules svārki neapturami griežas tūkstots koka tupeļu klaboņa blakusistabā uzmodina mani atkal. tu nostājies manā priekšā un prasi par ko es sapņoju kamēr putni noknābā pēdējos kūkas gabalus. es pēdējā laikā nevaru atcerēties par ko sapņoju.