pizģec, tie nav boti, tie ir īsti cilvēki, es ahujela ārprāc tas ir kā Kriščens Beils pēkšņi maķerilizētos (jā, es apšaubu slavenību eksistenci).
nu.
mašīnists, piem.
es, piem., esmu viena no saviem 100 botiem. nu to es saprotu. tas ir normāli.
varbūt to vēl neapjēdzāt, bet ciba pieder man haha, danc fo mi bič.
nu lūk, bet kad šitas subjekts patiesi eksistē - tas man bij kā ar mietu pa pauri. mēs satikāmies nejauš, vienā no tām veco grāmatu kafejnīcām. un tur tas viss bija pa īstam. parunājām kādu stundu un sapratu, ka man jumts it nemaz nav aizbraucis - visai pasaulei tas ir aizbraucis gan. ilgāk par stundu sarunu vairs nevarēju izturēt, izmelojos kaut ko par atstātu bērnu vai gāzi nu man pat bija vienalga cik acīmredzami melīgi tas izklausījās. pēc tam iesniedzu dokumentus augstskolā. tieši tā - tik tālu biju novesta, ka iedzinu sevi augstskolā. būšu tiesnese. gatavojies, pasaule.