spīglic piesaistīja aci un metomorfozes sāka velties Jegora istabā kafkas prusaku veidolā ai kā viņš nelabi kliedza un stampāja ar kāju līdz visi bija beigti un viņš varēja nosēsties uz dīvāna malas lai saprastu kas tikko kā bija noticis viņš tina filmu uz atpakal līdz nonāca līdz atslēgas punktam kas iegriezās viņā kā nokaitēts naža gals DIOS MIOs! saķēris krūtis un galvas viņš skrēja lejā pa paklājainām kāpnēm aizgūtnēm tverdams pēc elpas ieskrēja viesistabā un lielīskā haosā pārmeklēja visus skapīšus pa ceļam nogrūžot visu kas nogrūžams saplēšot visu kas plēšams neatradis meklēto viņš skrēja uz viesistabu tur nodarbojoties ar to pašu taču arī tur viņš neatrada meklēto un skrēja uz darbistabu, tā viņš izpluināja visu māju, noplūkāja visas tapētes, izlēja visas vāzes tā, ka ziedi izgāzās uz tepiķa un tiem vairs nebija ko dzert tā līdzīgi viņš nogāzās pats un smagi sēkdams aizskatījās griestos. tajos bija maza plaisa no kuras izkarājās zili zaļš diedziņš. saņēmis pēdējos spēkus viņš lēca cik spēja [jo griesti bija augstie] bet tā kā viņš bija sīciņa auguma vīrietītis tad nekas nesanāca [viņš bija tik sīciņš, ka bija kas viņu noturēja par punduri, bet viņš vairāk bija virs robežas] atcerējies par savu spēju eksistenci viņš parāva diedziņu ar prātu un prāts izkrita uz grīdas. Jegors to nebija gaidījis, viņš bija piemuļķots. Tagad bez prāta Jegors vairs nekur netiek aicināts, cilvēki viņam negrib skatīties sejā un nemaz nerunāsim par seksu. visa saldā dzīve aizvēlās kā sniegapika naksnīgās aukās sienās skan pagāniskais roks lase ir stabs paskāt kā smieklīgi krāts