Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saulītes vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;
Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšā paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij un svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm;
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

/Eduards Veidenbaums/