|
6. Feb 2017|07:33 |
Pēc pirmajām 30 minūtēm es sāku žāvāties un skatīties pulkstenī, un domāt, ka Eihe atkal atražo savu dienasgrāmatu performances haltūru, tikai šoreiz ilustrētu, un, lai gan meitenes ir tiešām labi pastrādājušas, es nezinu, kādēļ šāda izrāde vispār ir salipināta, jo Eihe acīm redzami nav radītājs, bet lipinātājs. Bet kaut kur uz izrādes vidu, kad no gari stiepta ilustratīvisma un deklamācijām notiekošais pārslēdzās uz emocijām, jau kļuva interesanti.
Eihe joprojām nav mans "skatāmais režisors". Uz šo izrādi es neietu ne par naudu, ne otrreiz. Bet tai pašā laikā draudzenei, kas jau nopirkusi biļetes, negrasos teikt, ka tur nav ko redzēt.
Beigās Ieva runā aci pret aci ar konkrētiem skatītājiem, arī manu darbabiedreni, kas trīsarpus gadus kopusi māmiņu ar vecuma demenci, viņai asaras birst, visa pasaule tajā brīdī var neeksistēt.
Pēc tam prasīju, vai viņa ieteiktu šo izrādi noskatīties citiem? Viņa: "Nu, tikai dažiem. Mana paziņa jau trīsdesmit sešus gadus kopj dēlu, kas ir tieši tāds pats." Es arī iedomājos cibiņu, kura nespēj mātei piedot, ka tā viņas vecāko brāli dauni pusaudža vecumā atdevusi pansionātā. Bet tie tad arī ir vienīgie cilvēki, kuriem šī izrāde būtu adresēta. Ne jau tādiem ciniķiem kā es.
Labs aktierdarbs.
Paldies, dod vēl :D |
|