| Par gaumēm runājot. |
4. Jul 2013|13:13 |
|
Saruna ir reāla, nav izdomāta, es vispār maz izdomāju, pat savos fantasmagoriskajos murgos. Kādu laiku atpakaļ Runcī kā dēle pielipa viens kaitinošs tips, zināms, bet tracinošs ļoti. Vismaz man pašam šķiet, ka ja es pielejos, nelienu virsū visiem ar savu taisnību cik tas ir saskaņā ar iekšējo kodeksu un šim tipam piemīt riebīga īpašība, ko nevaru ciest - runājot pārlieku bāzt seju tuvu privātajā telpā pluss slapja dikcija. Dziļš riebums ir pret šādiem argumentētājiem. Nu lūk, man paslīdēja kāja, ka mazliet atbildēju tipam un viņš sāka uzmākties par kino tēmu, prasa vai man patīk tas tur režisors, saku, ka nē, gan godigi atbildot, gan cerot uz tēmas slēgšanu. Uzreiz - kāpēc? Nu joptv... kas kāpēc?! Nepatīk daiļrade un viss, bet tad es izspiedu jauku alegoriju ar tomātu sulu pretī, un prasu šim, garšo tomātu sula? Apliecinā, ka jā. Es - kapēc?:) Jo tā esot garšīga. Tadā, fanfāras un konfeti lietus! Ja tomātu sula apriori būtu garšīga, es nezinātu daudz cilvēku, kuriem riebj no domas vien ievadot orāli sevī šo substanci. Lūk arī par gaumi stāsts, par kuru ir bezjēdzīgi strīdēties. Nē, strīdēties un oponēt ir vajadzīgs, interesanti, ja pamato, bet neauglīgi. Arguments "jo tas ir labs" vai "garšīgs" ir subjektīvs un es esmu teicis, hau!. Viss. |
|