| Atgriežos citādāks. |
[9. Jan 2012|14:04] |
Viens mans draugs izstāstīja, ka viņš piedzērās 12 gados.
Vājprāts, lai gan no mūsdienu mērauklas vairs laikam nē. Lūk, un tad, savos 12 gados, viņš to izdarīja, lai tēvam netiek šī degvīna pudele. Netaisos moralizēt par iespējām to pudeli vienkārši izliet un dabūt no vecā sukas, bet fakts ir tāds un veids sekojošs – orāli! Tad viņš palūdza mātei palasīt priekšā Mazo princi. Draugs vēma. Ne jau no stāsta, no degvīna, protams. Man grūti atrast iemeslu, kādēļ šādā vecumā jāprasa mātei lasīt priekšā, taču viņa radītājam Stolichnaya neatlika. Īstenībā šis gājiens bija attapīgs, nezinu gan, ko par šo domā Sent-Ekziperī. Ā, viņš jau vairs nedomā, lidotājiņs „hrenovijs”. Uzrakstīja grāmateli, pie kuras pieauguši cilvēki norauš asaras, jo redz savu sapisto dzīvi. Lidotājiņš „hrenovijs”! Atradis ar ko lāpīt pasauli, it kā to vajadzētu. Tikpat lielā jēga ir lāpīt zeķes, kuras jau sen laiks izmest. Hmm, pasaule kā zeķes – vienu dienu ievalkātas un nav pat jēga mazgāt. Pašpietiekamībā mēs domājam par sevi kā ūnikumiem, tik saudzējamiem. Visticamāk, ka Visuma (nē, nevajag domāt cik tas ir liels un/vai kur beidzas, tas liec pauri šķērsām) arhitekts mūsu pašlepnumu nodzēstu ar vienu rokas mājienu un sajustu tikpat daudz vainas sajūtu kā noskolajot vakardienas šķīvi ar sakaltušas tomātu mērces atliekām. Vai mēs esam? Labs jautājums, uz kuru es baidos atbildēt. Domās ir robežas, kas liedz izplesties pārāk tālu. Jebkurš no mums taču ir domājis – „kā tas ir, ka nekas nekur nebeidzas?” Un tad ir KLIKT! Vienā brīdī saproti, ka domām un fantāzijai ir robežas. Interesanti, Visumam teorētiski nav robežu, bet domām – ir, laigan tieši tām jābūt „vājrprātīgi bez robežām”. Šo es visu pavaicāju draugam, kas piedzērās 12 gados (lai tēvam netiktu, atzīstat – cēls mērķis) un klausījās mātes lasīto Mazo princi. Atmiņās nav palicis, vai dzirdēju kādas atbildes un domas, bet tas jau pat nav svarīgi.
Un kāda ir šī stāsta morāle, Jūs vaicāsit? Tādas nav, bez morāles. Sēžam terasē, no kuras paveras skats uz visu Purvciemu un tālāk. Redzēju mēnesi austam un norietam. Kāds teica, ka kolosāls skats. Iedomājaties, brīnišķs skats no terases Purvciemā! Tas nav kā iegremdēt galvu kādā Vidzemes strautā un no pakalna vērot īstu dabu. Klausīties un sadzirdēt sanoņu, šalkas un savus sirdspukstus. Redzēt kā stirnēns uzmanīgi turpat netālu plūc lazdu pumpurus. Neelpot, lai neizjauktu šo burvīgo mirkli. Laikam mana sajūsma par skatu no „purčika” augstceltnes bija pārāk filigrāna ironija. Vai skaudība, ka nejūtu to prieku, ko saredz citi. Es nedomāju, ka viņam šo prieku iedeva tēvam atņemtais degvīns vai mātes lasītais Sent-Ekziperī, tik lielam lopam, kaut gan neesmu pārliecināts. Cita starpā interesanta tēma – pārliecība. Subjektīva attieksme pret lietām un norisēm. Viss ir tik relatīvs kā teica viens vecs, vieds žīds ar izspūrušu matu ērkuli un izbāztu mēli. Mēs esam pārliecināti par lietām, ko piedzīvojam empīriski, tiklīdz fantazējam – strupceļš. Prāta robežas, iespējams, ir tik nožēlojami šauras, ka pat nepārspēj sūda (es atvainojos) Visumu.
Kaija skatās man acīs. Nē, tas ir zīriņš. Par zīriņiem es zinu daudz. Gribu pasūtināt vizītkartes – Vārds/uzvārds : "Vienkārši labs cilvēks”. |
|
|
