| Tikai Rīga, tikai Dinamo! |
26. Jul 2010|15:58 |
Holts: Sandis (Ozoliņš) saka, ka viņš mani atceras
no vienas Rangers nometnes, taču man tas viss palicis miglā – vairāk mute
bija vaļā, nekā domāju par hokeju... Tagad mēs spēlēsim vienā komandā – vai
tā arī nav lieliska iespēja!” Ir jau, ir, vienīgi, vai Kriss maz nojauš, ka
ar Sandi būt vienā komandā visinteresantāk ir... vārtsargam... Ja saprotiet,
ko šajā sakarā nozīmē vārds „interesanti”. To viņam nepateicu, lai pats
pārliecinās.
"Dinamo" karstās vasaras īpatnības
Armands Puče autors 2010-07-19 23:11
Rīgas Dinamo šonedēļ sāks savu oficiālo pirmsezonas treniņu nomenti.
Neoficiāli komandas hokejisti pa bariņiem trenējas kopā jau labu laiku, taču
klubam ar to nedrīkst būt ne kāda sakara. Ja nu vienīgi – skatīties uz to
visu pa gabalu. Jo nākot tuvāk, var atrauties...
Runa ir par KHL oficiālo kārtību – klubiem īstās nometnes sāksies no 23.
jūlija. Ātrāk par šo noteikto datumu spēlētāji var trenēties individuāli, ko
arī dara. Vieni pēc treneru izsniegtā plāna, citi – pēc izjūtām un savas
izpratnes. Patiesībā komandu treneri būtu gatavi savākt hokejistus zem
pletnes ātrāk, taču līga neļauj, draudot nepaklausīgos izmācīt ar soda
naudām. Viena tāda inspekcija esot aizskrējusi pat līdz Omskai, kur turienes
Avangard jau kopā it kā vālējot kādas pāris nedēļas. Dūmi un sviluma smaka
bija, bet kā tas beidzās – informācija pazudusi atpakaļceļā. Šajā ziņā KHL
ir īpatnējas veidojums – tos pašus slovāku Lauvas viņdien uzņēma pie kopējās
bļodas, gluži vai kā sērdienīšus. Tādas atkāpes, šitādas – no vieniem prasa
līmeņrāžus, citi mierīgi izlāpās ar acumēru. Kāpēc KHL savu paplašināšanos
veica tik kroplīgā un nesakarīgā veidā – netiekam gudri. Slovāku federācija
nebija pret, tad nu šeit jums vēl viena komanda! Bet, ja šie iecirstos? Vai
tad Medvedevs uz kartes meklētu nākamo punktu? Kāpēc vispār vajadzēja šogad
kaut ko šajā organizācija paplašināt, ja labi redzēja, ka klubi mocījās ar
saistību ievērošanu - viens bankrotēja, divi apvienojās, diviem citiem, kas
teicās, esot ar potenciālu, izrakstīja muļķu pases. Runa ir par Kijevas un
Viļņas gadījumiem. Ja tos pēdējos nolika pie vietas, tad nākamie rindā
vispār varēja stāvēt kaut puspliki – šos ierāva līgā pēc apmatojuma... Kas
tie par dīvainajiem slovākiem, kam nav nedz halles atbilstošas, nedz
garantēts finansējums? Uzņēma tāpēc, ka... tad viņi varēšot naudu dabūt.
Ātrāk un citādi– nu, nekādi! KHL nospēlēja teātri, bet jautrākais, ka to arī
skatās kā izrādi – saprot, ka notiek pamatīga apčakarēšana, taču visi smaida
un raksta preses relīzes. KHL sper soli tālāk uz Rietumiem... Draugi, ne jau
soļošana pa karti izšķirs šī projekta nākotni. Savediet pie kārtības jau
esošo un tikai tad ejiet tālāk. Bet nē – krievam lielumānija kā amerikānim.
Ja blefot, tad ar pārliecību.
Mēs tā kā vairāk pie zemes, taču arī Rīgas kluba sakarā ik pa brīdim var
novērot pazīmes, kas kaut nedaudz, bet tomēr atgādina KHL virtuves kārtību.
Tā jau saka, ka kopā dzīvojot, ļaudis paliek līdzīgi ne tikai viens otram,
bet pat saviem mājdzīvniekiem. Ceturtdienas pievakarē Dinamo ar lielo
autobusu stūrēs uz Valmieras pusi. Kas tajā sēdēs? Šuplers un viņa komanda.
Menedžeris Sējējs dievojās, ka līdz piektdienai būšot atlikuši pavisam maz
nezināmo, bet – tie būs. Ar vārtsargiem te jāsāk, jo šis lauciņš tika
starpsezonā apstrādāts no nulles punkta. Proti, visas sejas būs jaunas. Par
amerikāni Holtu jau esam rakstījuši – viņam līguma uz diviem gadiem. Blakus
Normunds grib Krisam nolikt vēl vienu līdzvērtīgu kareivi, tikai šie vēl
nedodas rokā. Četri stāvot rindā – tā saka Sējējs. Ja stāv, tad jāvaicā –
kāpēc mums, atvainojiet... nestāv? Kāpēc mēs no šiem četriem neesam jau
vienu paņēmuši? Klusums. Saprotams – viens ir gribēt, pavisam, kas cits –
dabūt. Kamēr flirtēšana turpinās, tiek mājas aptieciņā sameklēts aspirīns un
plāksteris. Uz Valmieru ar try out (latviski – paprovēšanas, izmēģināšanas,
pagaidu) līgumu brauks Latvijas izlases vārtsargs Edgars Lūsiņš. Ar viņu
kopā būs arī sešpadsmit gadus jaunais Ivars Punenovs. Kas tas par ērgli?
Saka, ka dienās šim patiešām varot būt spārni. Vārtsargu treneris Sergejs
Naumovs viņu ievērojis Tretjaka nometnē, bet pēdējā sezonā ar Harija
Vītoliņa rekomendācijām puika spēlējies pa kādu Šveices attiecīgā vecuma
līgas klubu. Augums ap 1,85m, tehnika – iedvesmojoša. Sergejs saka – dienās
var sanākt lietaskoks. Bet Normunds papildina – dosim jaunietim ievilkt
krūtīs mazliet vairāk pašapziņas. Redzēs, varbūt noderēs nākotnē. Tas
priecē, ja tiek izvēlēta šāda stratēģija. Nometnē blakus nosauktajiem un,
iespējams, arī tam nenosauktajam, bet šobrīd noskatītajam –
locīsies...Ervīns Muštukovs. Nevajag satraukties – tā esot tikai un vienīgi
solīda vienošanās. Līgums ar angļu klubu Muštukovam esot, tur viņš kārpīsies
kā pirmais numurs, bet – kaut kur jau savi kauli jāieloka. Tā izdevies
atrast izprotošu attieksmi Dinamo galā. Piekritīsiet, kaut kas nepiedzīvots,
jo tam pašam aizsargam Sorokinam šī pati organizācija vispirms samazināja uz
pusi algu, sakot, ka viņš spēlē slikti, bet pēc tam, atzīstot, ka Oļegs
nospēlējis nākamajā gadā ļoti labi... vispār pat nepiedāvāja pēc sezonas
piesēst uz tējas tasi, kur nu vēl izteikt darba piedāvājumu. Bet – sauksim
tās par Dinamo īpatnībām. Tā vienkārši notiek!
Bez jau aprunātajiem un dzirdētajiem sastāva zobratiem, šis Valmieras
cēliens būs īpatnējs ar vēl kādu novitāti. Pirmoreiz Dinamo tik daudzus
hokejistus iecēluši pārbaudāmo kārtā. Vieniem būs kabatā līgumi – tos vadība
sakārtošot līdz 23. jūlijam, jo pretējā gadījumā spēlētāji var arī neriskēt
gulties zem Šuplera svara stieņiem – citiem uz rokas būs papīrs, ka līdz 31.
augustam viņiem dod iespēju. Par Lūsiņu jau minējām augstāk. Try out
kontrakti iespēlēti uzbrucējiem – Štālam, Berkvistam un Simekam. Sējējam
padomā vēl viens laukuma spēlētājs (bez vārtsarga), taču kurā pozīcijā – to
menedžeris nesauks, pat ja viņu mocīsim... Nemokam, laujam strādāt. Tādā kā
pārbaudes režīmā Dinamo kreklu pielakos arī Ainars Podziņš no Kriļja
Sovetov, taču, spriežot pēc darbībām ap šo uzbrucēju un replikām, ko starp
zobiem var atrast un saskatīt Sējēja mutē – ar šo astoņpadsmit gadus veco
jaunieti komanda saista ļoti nopietnus plānus. Pēc vecuma Podziņš kā juniors
var spēlēt KHL klubā vēl divas sezonas – tātad, pa šo laiku var puiku
iespēlēt kārtīgā līmenī. Laikam pats Ainars arī sapratis sava ceļa taisnumu,
jo – ieklausieties – šajās dienās viņš nokārtojis Latvijas pilsonības
jautājumu. Tas nozīmē, ka Latvijā tagad ir par vienu jaunu hokejistu vairāk
un šo rindu autoram gribētos vēl šim teikumam pielikt galā vārdus – labu
hokejistu... Pastrādās, redzēsim, kas no šī censoņa dienās sanāks. Pretī par
Podziņu mūsējie uz Krievijas klubu sūta uzbrucēju Miku Indraši, kas ir divus
gadus vecāks. Arī nav slikta rokāde, ja ņem vērā, ka Kriļja Sovetov nav tā
sliktākā vieta, kur izkopt un slīpēt meistarību. Labā ziņa – Mikum pase nav
jāmaina...
No jaunajiem, ko Sējējs grib redzēt kopā ar večiem Valmierā, izvēlēts
sekojošs bariņš: Miks Lipsbergs, Mārtiņš Jakovļevs, Ričards Birziņš, Ēriks
Ševčenko un Aleksandrs Galkins. No šiem Sējēja nosauktajiem, tikai Lipsbergs
ir uzbrucējs, pārējie – aizsargi. Savdabīga izvēle, kam laikam vajadzētu
sniegt atbildi uz jautājumu – ko darīsim ar savu hokeja saimniecību pēc
pieciem vai desmit gadiem? Sargāsim jeb – spēlēsim aizsardzībā, ar domu, ka
uzbrukumā mums var paveikties ar prettriecieniem. Ne jau velti jaunais
Dinamo trenera palīgs ir aizsargs Viktors Ignatjevs. Kā smejies – ejam pa
taku, kas mums iemīta vislabāk. Objektīvi – latviešu aizsargi pasaulē ir
izveidojuši savdabīgu kvalitātes standartu ar plusa zīmi. Daudz viņu nav,
bet – mums nemaz daudz nevajag. Starp citu, vēl jau pa vidam būs jātiek
skaidrībā, kas notiks ar Vašingtonas Capitals stažieriem Kristapu Sotnieku
un Nauri Enkuzenu, kas šajās dienās atgriezušies no tālā ceļa. Kādas domas
un iespējas abiem turpināt savas karjeras Ziemeļamerikā – par to jau citā
rakstā. Karsta vasara.
==========
Neoficiāli, bet ar garantiju...
Armands Puče autors 2010-07-20 15:51
Neoficiāla informācija liecina – un tā patiešām šoreiz ir ļoti neoficiāla,
taču ticama – ka šovakar Latvijā ieradīsies spēlētājs, kas varētu atbilst
Rīgas Dinamo pamatsastāva kalibram. Uzbrucējs, centrs, labais nūjas
tvēriens, augums 1,85m, svars – 80 kg... No Krievijas.
Tā kā Dinamo menedžeris Normunds Sējējs ir gana viltīgs, publiskojot savu
darbību – kāpēc, lai viņš rīkotos savādāk? – šo rindu autors nolēma
pārbaudīt paša apķērību, skaidrojot iespējamā pretendenta vārdu. Vien
atgādinu, ka viņdien Sējējs atklāja, ka vēl viņam komandā esot viena
vārtsarga vieta un – vēl tiek meklēts viens laukuma spēlētājs. Par
vārtsargiem pagaidām neko nezinu, tur bilde miglā tīta, lai gan katra šāda
dabas parādība mēdz izklīst. Uzmanīgu darīja kāda cita Sējēja piezīme – „un
būs vēl viens laukuma spēlētājs”. Aizsargi uzreiz atkrita, jo to mums tagad
ir vesels bars, lai gan – Šupleram patīk sēdēt barā... Tāpēc, galīgi
aizsargus no galvas neizmetīsim. Tātad, pieņemsim – tas tomēr ir uzbrucējs.
Hroniskais centru trūkums kompasu pagrieza šajā virzienā. Kā uzminēt, no
kuras puses pūš vējš? Sauciet tās par iemaņām, dažos gadījumos – par cūceni,
bet dažos – par darba specifiku.
Vai jums kaut ko izsaka vārds un uzvārds – Vitālijs Karamnovs? Hokejā vispār
var no arhīviem izcelt divus tādus dārzeņus. Viens dzimis 1968., otrs –
1989. gadā. Protama lieta – vecais atkrīt automātiski, jo pēdējoreiz uz
slidām profesionālā līmenī redzēts ap 2004. gadu. Jaunais varētu būt viņa
dēls un, ja patiešām ir – tad ripa no nūjas īstiem meistariem nekur tālu
neatlec... Divdesmit vienu gadu vecais Karamnovs (šobrīd viņam vēl ir
divdesmit, bet dzimšanas diena tiek svinēta pēc trīs nedēļām) ir interesants
gadījums. Tiek raksturots kā tipisks Maskavas Dinamo hokeja skolas
audzēknis, daudzpusīgs centra uzbrucējs ar ļoti solīdu slidošanas tehniku un
ātrumu. Izspēlējot kombinācijas, vairāk domājot par partneru apgādāšanu ar
lādiņiem, nekā pats vālē pa vārtiem. Kā centra uzbrucējam - visas
nepieciešamās saspēles vadītāja īpašības. Labs plaukstas metiens, centīgs
darba cilvēks aizsardzībā.
NHL skautu uzmanības lokā nonācis, taču tālāk par izlūku ziņojumiem nav
ticis. Varbūt tā iesaukuma krievu hokejistus gluži vienkārši nomāca
talantīgā nelaiķa Alekseja Čerepanova aura... Tostarp, atsauksmes savulaik
par Karamnovu bijušas visnotaļ cerīgas, jo ne jau par skaistām acīm
Krievijas junioru izlase septiņpadsmit gadu vecumā viņu nozīmē par komandas
kapteini. 2007. gada vasarā nokļuvis CHL ārzemnieku pirmās kārtas draftā ar
kopējo 60. numuru. Viņu izvēlas Everett Silvertips no WHL. Tur Vitālijs
nospēlē vienu sezonu, 61 mačā tiekot pie 10 vārtiem un 15 piespēlēm
(lietderība mīnuss 4, soda minūtes – 61). Play off kopā ar šo pašu komandu
ticis pie četrām spēlēm un vienu rezultatīvu piespēli. Viņa neveiksmi NHL
draftā skaidro ar partneru egoismu, kas sezonas atbildīgākajā turnīrā
padarījušas Karamnova maiņu par bezgalvainu veidojumu. Malējie uzbrucēji
bijuši vienkārši sevī iemīlējušies narcisi... Tā saka kāds NHL skauts, kam
bija uzticēts veidot Karamnova failu. KHL viņš iespēlēts pērn un aizpērn,
taču – atbilstoši savai pieredzei un statusam. Ja atceramies, ka to laiku
Maskavas Dinamo savu sastāva komplektāciju veidoja pēc principa – jo dārgāk,
jo labāk – var saprast, ka nekādas dižās cerības jaunajam Karamnovam pie šī
galdiņa nespīdēja. Divās sezonās kopā nospēlētas 18 spēles un gūti vieni
vārti. Vēl mazākas šīs cerības palika pēc MVD un Dinamo apvienošanās. Ja
kāds talants mētājas apkārt, tas jāpamana. Sējējs bijis acīgs, varbūt viņam
šo ideju pameta Znaroks ar Vītoliņu, kas, protams, bija spiesti izķemmēt
apvienotā kluba apcirkņus. Varbūt, kaulējoties par Podziņu, viņš kādā
Maskavas metro stacijā uzskrēja virsū Karamnovam, vai viņa aģentam. Tā
notiek! Jo interesantāk mums to visu vērot. Skaidrs, ka puika tiks ņemts uz
nometnes laiku – ja izturēs konkurenci, spēlēs. Ja nē – brauks uz māju.
Mūsējiem arī kņud mazliet pakrūtē... Rīt atkal būs citi jaunumi.
UN!!! Labs komentārs:
Puče noskaidroja vārdu, pārējais ir Google un angļu latviešu tulkojums...
daudzpusīgs centra uzbrucējs ar ļoti solīdu slidošanas tehniku un ātrumu.
Izspēlējot kombinācijas, vairāk domājot par partneru apgādāšanu ar lādiņiem,
nekā pats vālē pa vārtiem. Kā centra uzbrucējam - visas nepieciešamās
saspēles vadītāja īpašības. Labs plaukstas metiens, centīgs darba cilvēks
aizsardzībā.
Karamnov is a talented two way center who is an impressive skater. He has
physically grown quite a bit over the past season, though still needs to
improve his overall strength. Preferring to rather create a scoring chance
for his linemates than shoot himself, Karamnov is a playmaker with an above
average vision of the ice. Still, he does have a dangerous wrist shot and
can put the puck in himself. Defensively, his work ethic is fairly solid.
http://www.hockeysfuture.com/prospects/4980
Trīs gadus veca informācija, kad aiz okenāna par šo puisi vēl bija
interese...
Malacis, Puče, par informāciju ka tāds spēlētājs ir Dinamo kandidāts, tomēr
copy/paste no 3 gadus veciem hokeja entuziastu, ne skautu, apskatiem. Par šo
tomēr tiek maksāts...
=========
Ulmaņa singls
Armands Puče autors 2010-07-15 15:09Uzraksti autoram
Cerēt, ka pirms vēlēšanām kāda no politiskajām apvienībām izmantos iespēju
paklusēt, ir visai naivi. Piemēram, Guntis Ulmanis jau otro vasaru pēc
kārtas kāpj uz grābekļa, kas saucas – valsts uzņēmumiem jādod nauda Dinamo
hokeja projektam.
Eksprezidents savā ziņā ir unikāls – viņš bauda visas sev likumā paredzētās
privilēģijas (maxipensija, dzīvoklis, mašīna, šoferis utml.), viņš palīdz
ļaudīm no kapa izcelt Rīgas Dinamo līķautu, viņš atgriežas laicīgājā
politikā... Ja esi atpakaļ pie bļodas, tad ar ēšanu vien nepietiks – vajag
virināt muti ar skaņu. Nule kā Guntis atkal ir aktualizējis jautājumu par
valsts uzņēmumu naudu – sak, tiem vajadzētu piedalīties Rīgas Dinamo
atbalstīšanā. Ja ņem vērā, ka šajā brīdī Dinamo mazais akcionārs izskatās
arī pēc Stendzenieka lokomotīves, šādus tekstus jāaplūko tuvējo vēlēšanu
kontekstā. Vai Ulmanis ar to gribēja iezīmēt savas partijas politiku sporta
jautājumā? Ja atbilde ir pozitīva, tad viņu var apsveikt – labieši (PLL) ir
pirmie, kas no partijām vispār kaut ko saka par šo nozari. Cita lieta – kādu
krustu grib Ulmanis nest?
Man patīk ideja, ka lielajiem uzņēmumiem jāpiedalās sporta atbalstīšanā, ko
patiesībā viņi arī dara, izmantojot Latvijas olimpiskās komitejas
programmas. Ja Dinamo sevi pozicionē kā nacionāla mēroga vai nozīmes
pasākums – lai tā būtu! Vieniem Opera, citiem – Dinamo. Tikai jautājums –
kādā sakarā? Ja Ulmanis lūdz valsts uzņēmumus atbalstīt privātu biznesa
projektu, tad jādomā, viņš ir gatavs dalīties ar valsti gan priekos, gan
bēdās. Dalīties, nevis ņemt! Tad projekts vairs nevar būt privāts – tad
Rīgas Dinamo sāk izskatīties pēc publiskas partnerības kopdarba. Tādā
gadījumā pašreizējie akcionāri vienkārši atsakās no savām īpašuma tiesībām,
ko paredz komerclikums un pieņem citus noteikumus, kas nosaka valsts dotētu
uzņēmumu pastāvēšanu. Nav mana darīšana, bet nebūs solīdi, ja atklātos, ka
patiesībā šis klubs jau šobrīd tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu.
Lūk, tikai hipotēze un sapnis, kas šajās dienās nelaiž vaļā: vai nav tā, ka
Krievijas gāzes giganta Gazprom dāsnums pret Dinamo patiesībā izpaužas nevis
sponsorējumā, bet gan cenas atlaidē, ko tas dod par noteiktu gāzes apjoma
iepirkšanu mūsu pašu monopolistam no Iteras? Iespējams, ka starpība starp
gāzes cenu un pēc atlaides iegūto, veido Rīgas Dinamo pamata budžetu, kas
esot ap 15 miljoniem dolāru... Varbūt maldos, nezinu, taču tāds sapnis
bija...
Ja esat izveidojuši biznesa projektu un tam apakšā nolikuši biznesa plānu,
tad laikam jau sapratāt, kas ar to visu notiks pēc viena, diviem vai desmit
gadiem. Ja otrajā gadā puikas grib padarīt valsti par ķīlniekiem, tas nav
smuki... Var mēģināt saprast Savicki, kura uzņēmums savulaik ieguva monopola
tiesības Latvijā piedāvāt publisko pakalpojumu. Viņš pelna labu naudu. Nu,
tad, vecīt, nevajag tagad gausties, ka esi nesis lielu upuri, atjaunojot
Rīgas Dinamo hokeja projektu. No valsts savulaik paņēmi (un ņem joprojām!),
biji manīgs – visu cieņu. Tagad laiks varbūt šo to atdot – skaidrā neviens
no maka ārā neplēš, arī savulaik noslēgtos ekskluzīvos līgumus nelauzīs, lai
nav pa tiesām jāķēpājas un - arī domas par privatizēto aktīvu piespiedu
nacionalizāciju dzīsim prom. Nē, lai ir kā pie cilvēkiem. Ja biji tik veikls
pie gāzes krātuvēm, ko nojaušu – neviens no Iteras akcionāriem nemantoja kā
ģimenes dārgumus – tad esi tikpat mudīgs ar entuziasmu, ziedojot, piemēram –
šajā gadījumā hokejam. Jo daba mīl līdzsvaru. Ja Ulmanim kā akcionāram,
politiķim un citādi omulīgas cilvēkam pensijas vecumā, ir tikai viens singls
vai hīts Dinamo sakarā – piedosim. Taču pie reizes norādīsim – varbūt
pirmatnēja kapitāla uzkrāšanas un vispārējā apjukuma laikā vienam otram
piedeva deviņdesmito gadu izdarības. Divtūkstoši desmitajā šī valoda
neskan...
=====
Kriss Holts... Vai Dinamo tikuši pie brīnumnūjiņas?
Armands Puče autors 2010-07-14 16:17Uzraksti autoram
Vai Dinamo varētu būt trāpījuši vārtsargu tirgū kā aklas vistas?
Profesionālajā sportā ir tāds termins – steal the show (nozaga izrādi).
Latviski to varētu pielīdzināt zināmajai vārdrindei – atnāca, ieraudzīja,
paņēma... Vai Kriss Holts būs uzvarētājs?
Ko mēs par viņu zinām? Divdesmit pieci gadi, amerikānis, dzimis Kanādā.
Rīgas Dinamo ar viņu parakstīja līgumu uz divām sezonām. NHL aizvadījis
divas spēles, nav ielaidis vārtus. Kopš sevi sauc par profesionālu
hokejistu, izmaisījis visas iespējamās rezerves līgas, kas atrodas zemāk par
lielo plauktu. Astoņpadsmit gadu vecumā debitējis ASV junioru izlasē.
Precējies, ģimenē divi bērni – meita Skailera (6), dēls Dilans (1), sieva –
Steisija. Sācis, bet nav pabeidzis Nebraskas universitāti. Gribējis kļūt par
žurnālistu. Spēlē golfu... Labi priekšnoteikumi, lai viņu sāktu ķidāt pa
vīlēm. Astoņpadsmit bedrītes golfa laukumā un stundu gara intervija –
iesākumam gana daudz, lai pārliecinātos par jaunā cilvēka nodomiem un
raksturu. Starp citu, golfu viņš spēlē labi – vismaz šajā ziņā Dinamo
komandā viņam konkurentu tiešām nebūs. Kas attiecas uz darbiem vārtos – tur
nu tiešām jādomā par labajiem gariem, kas apstāvējuši šo darījumu, jo
daudzas pazīmes Rīgas komandai ir labvēlīgas.
Kā Rīga viņu atrada?
Patiesībā, sezonas beigās Holtam darbu piedāvāja Čehijas līgā (Pilzene),
taču viss sagriezās pasaules čempionāta laikā. Kaspars Daugaviņš ieminējās
Normundam Sējējam par tādu vārtsargu un maisam bija vaļā abi gali. Zīmīgi,
ka Daugaviņš grozoties pa Otavas Senators fārmklubu, ar Holtu izbraukumos
dzīvoja vienā istabiņā – tur arī viņš guva pirmos iespaidus par Latviju.
„Visu pavasari Kaspars kā apsēsts sekoja līdzi KHL, kur spēlēja Dinamo. Man
nekas cits neatlika kā šo procesu vērot un savā ziņā pārvērsties par
komandas neklātienes līdzjutēju. Skatījāmies spēles internetā, priecājāmies
par play off uzvaru pār SKA...” , atceras Kriss. „Ziemeļamerikā KHL ir laba
reputācija, bet hokeja tirgū kopumā – tā jau ir vērtība, ja vari savā CV
ierakstīt pieredzi šajā līgā. Nezinu, kas bija izšķirošais Dinamo vadībai,
taču man pašam pirmā lieta bija – līguma divi gadi. Ziemeļamerikā biju jau
noguris no kontraktiem, kas nesniedzās tālāk par vienu pavasari. Ja komanda
paraksta ar vārtsargu līgumu uz vairāk nekā vienu sezonu, tad viņi
acīmredzot ar šo hokejistu vēlas nopietni rēķināties. Savā ziņā tas ir tāds
kā uzticības mājiens. Saprotams, arī naudas apmēram bija nozīme, jo esmu
ģimenes cilvēks. Mans darbs ir hokejs, tāpēc jācenšas ar to pabarot ģimeni.
Ja salīdzinu to, ko saņemšu Rīgā un savu vietu Ziemeļamerikas hokeja tirgū,
tad situācija ir apmēram tāda – gads kopā ar Dinamo pēc izpeļņas ir
līdzvērtīgs trīs gadiem zemākajās līgās.” Pirmais, ko Kriss ir paprasījis no
sadzīves lietām – kur es dzīvošu? Tad Daugaviņš atsūtījis pa email Panorama
Plaza bildes un Holtu ģimenē tajā vakarā šaubas vairs nav bijušas.
Kanādietis vai amerikānis?
Uzziņu krājumos var pamanīt Krisa dzimšanas vietu – Kanāda, Britu Kolumbija,
Vankūvera. Savukārt hokeja pilsonībai pretī redzam ASV karogu. „Dzimis
patiešām esmu Kanādā, taču tā kā mana mamma ir amerikāniete, tad pēc ASV
likumiem tehniski esmu amerikānis. Man ir divas pases – Kanādas un ASV. Taču
tīņu gados kopā ar ģimeni pārcēlos uz Ameriku un tajā brīdī no Kanādas
junioru hokeja aprites biju ārā. Tāpēc gluži loģiski, ka U18 izlasē es jau
spēlēju zem ASV karoga”. Saku, ka Kanādas vārdam hokejā tomēr ir lielāks
svars, kam Kriss pats piekrīt, taču nosaka – šajā ziņā man nav bijusi liela
izvēle, jo ģimenes apstākļi tā sagrozījās. „Sāku spēlēt hokeju Kanādā –
slidoju no kāda trīs gadu vecuma, bet ar nūju rokās jau mizoju no pieciem...
Septiņos gados pirmoreiz tiku vārtos. Kanādā bērnu komandās ir tāda
kārtība – katram no komandas vismaz vienreiz ir jāpamēģina savas prasmes
vārtos. Kad rotācijas kārtībā vārtsarga forma tika līdz manam uzvārdam, es
tajā vakarā spēles pēdējā minūtē atvairīju izgājienu viens pret vienu. Var
teikt, ar to viss arī sākās. Līdz kādiem desmit gadiem vēl maisījos – te
uzbrukumā, te vārtos, bet, kad vienu vakaru tēvs man teica – paklau,
pieņemsim lēmumu, kas tu būsi laukumā – es šim uzreiz pretī ar jautājumu.
Saki, kā būtu vieglāk nokļūt NHL – kā uzbrucējam, vai vārtsargam? Tēvs
atbildēja zibenīgi – vārtsargam. Nezinu, kāpēc viņš tā pateica. Varbūt
tāpēc, ka pats amatieru līmenī ir bijis hokeja vārtsargs un sākumā varēja
dot man daudz padomu.”
Pirmoreiz Krievijā ar skandālu
2003. gada pasaules junioru čempionātam hokejistiem vecumā līdz astoņpadsmit
gadiem, ASV izlase savācās vienkop gadu iepriekš. „Tā bija speciāla
programma, ko bija izveidojusi ASV hokeja federācija. Mēs veselu gadu
trenējāmies un dzīvojām kopā, ar domu, ka nākamajā pavasarī mums jābrauc uz
pasaules čempionātu. Tā kā turnīrs notika Krievijā, tad pirms tam izlasē
izcēlās diezgan dīvainas domstarpības. Komandas treneris uzskatīja, ka ASV
izlasei nav šajās sacensībās jāpiedalās. Runa bija par politisko kontekstu.
Nezinu – kas tur viņam galvā darījās, taču treneris gāja pie puiku vecākiem
un sāka viņus aģitēt par šādu demaršu. Tēvs man prasīja – tu gribi braukt uz
Krieviju? Es teicu – gribu spēlēt pasaules čempionātā. Savā ziņā kļuvu par
tādu kā mazo cīnītāju, jo visai ātri izlasē savā pusē dabūja vēl vairākus
komandas spēlētājus, kas kategoriski nostājās pret trenera viedokli. Mani
izsauca pie galvenā un prasa – vai tu brauktu uz Krieviju arī tad, ja būtu
cits treneris? Atbildēju – jā! Uz čempionātu mēs tomēr aizbraucām un arī
treneris palika pie stūres - tas pats nemiera cēlājs. Vienīgi mūsu
savstarpējās attiecības pamainījās. Ja līdz tām kaislībām biju pārliecinošs
pirmais numurs, tad dažas nedēļas pirms čempionāta izlasē tika iesaistīts
cits vārtsargs, kam treneris uzticējās vairāk. Neatceros īsti pret kuru
komandu, taču sākām mēs turnīru ar pilnīgi bezcerīgu neizšķirtu – šķiet,
pret baltkrieviem, vai kādu no mazajām hokeja valstīm. Komanda šokā,
treneris nepatīkami pārsteigts. Nākamajos divos mačos pret somiem un
zviedriem vārtos jau liek mani – abas spēles vinnējam ar 2:1. Bet tad –
atkal mani noliek rezervē un tā līdz turnīra beigām. Atceros, pusfinālā
zaudējām kanādiešiem, bet spēlē par trešo vietu piekāpāmies krieviem. Viņiem
tas bija labs gads – Ovečkins uzbrukumā, bet mums – tikai atmiņas.”
NHL drafts un pieredze
Kriss ir pārliecināts, ka pasaules junioru čempionāts Jaroslavļā noteikti
ietekmēja viņa tālāko karjeru. Tās vasaras NHL draftā viņu ar 180. numuru
izvēlējās Ņujorkas Rangers, lai gan patiesībā viņa vietai vajadzēja būt
daudz augstāk. „Es to nesaku, lai sevi palielītu – tās sezonas skautu
izrakstos tiku minēts kā šī gada iesaukuma piektais labākais vārtsargs starp
visiem pasaules vienaudžiem. Braucu uz Nešvilu, kur notika drafta
ceremonija, ar lieliem sapņiem un pārliecību, taču – jo tuvāk nāca saraksta
beias, jo zemāk nolaidu degunu. Protams, bija prieks, ka mani izsauca, ka
piegāju pie Rangers galdiņa, nofotografējos, paspiedu lielajiem onkuļiem
roku, taču patiesībā – varēja būt labāk un citādāk.” It kā jau nokļūšana
Ņujorkā priekš Holta togad nebija sliktākais variants. Klubs turpināja
izmisīgi dzīties pakaļ savam pirmajam numuram tirgū, eksperimentējot ar
dažādiem uzvārdiem – tādu izteiktu pretendentu nebija... Taču arī jaunajam
viņi vēl negribēja uzticēties un nosūtīja stažēties uz koledžu. „Man likās,
ka savu iespēju sagaidīšu, taču, kad nākamajā vasarā viņi pirmajā kārtā
nodraftēja vārtsargu Elu Mantoju, sapratu – es tieku nolikts tālā rezervē.
Vienīgo reizi pie teikšanas Rangers kreklā tiku 2005. gada 3. decembrī –
dienā, ko nekad neaizmirsīšu. Uz soliņa biju nosēdējis kādas pāris nedēļas –
Kevins Vīkss bija savainots, bet Henriks Lunkvists spēlēja labi. Mačā pret
Capitals pēc divām trešdaļām degām ar 0:4. Kad trešās sākumā Lunkvists
ieaida vēl vienus vārtus, komandas treneris Reinijs man pateica – jaunais,
sāc sildīties, nākamajā reklāmas pauzē tavs izgājiens... Man bija liels
uztraukums, taču – vai tad varēju atteikties no šis iespējas. Izgāju laukumā
un kā tagad atceros pirmo metienu pa maniem vārtiem. Tas bija kāds no
aizsargiem, kas uzšķīla – es ripu atsitu ar krūtīm un pie sevi nodomāju –
uh, izrādās, šie met ne tikai garām, bet arī virsū vārtsargam... Pēc minūtes
Vašingtona jau spēlēja vairākumā! Ovečkins laukumā – ar to vien pietika, lai
sāktu drebēt. Izturēju – līdz spēles beigām savus vārtus nosargāju sausus.
Bet Rangers krekls no tās spēles ir ierāmēts un stāv mājās pie sienas.” Otru
NHL spēli Holts jau aizvadīja Sentlūisas Blues sastāvā 2009. gada 18.
februārī – pret Kolumbusas Blue Jackets. Arī šajā mačā viņš gāja uz maiņu un
sausā palika visu trešo trešdaļu. Savā ziņā vārtsargam unikāla statistika ar
ironisku piegaršu – NHL spēlējis, vārtus nav ielaidis...
Zemāko līgu rupjmaize
„Patiesībā, man vajadzēja palikt Sentluisā, taču brīdī, kad saņēmu NHL kluba
kvalifikācijas piedāvājumu – proti, man atlika tikai to pieņemt - notika
pārpratums. Komandas menedžments nevienojās par savām darbībām un sastāvā uz
papīra parādījās vairāk spēlētāju ar līgumiem, nekā NHL normās atļauts.
Viens hokejists bija liekais. Ironiski, bet tas biju es... Viņi savu ādu
paglāba, bet es savējo biju spiests izgriezt caur sistēmas gaļas mašīnu.
Fārmklubos visu nosaka NHL – viņi diktē noteikumus klubu menedžeriem un,
pat, ja tu esi ļoti labs vārtsargs, tevi var pat pēc uzvarētas spēļu sērijas
nolikt malā, lai tikai paskatītos, kā šobrīd jūtas un spēlē kāds no
jaunajiem. Mani vienā no sezonām cēla augšā un laida lejā – runa ir par
komandām un līgām – piecpadsmit reižu! Domāju, tas varētu būt viens no
rekordiem. Faktiski, visu laiku biju kā uz adatām. Ar Otavas Senators
sistēmu līgumu parakstīju kā nolemtais – viņi mani uzreiz nosūtīja uz pašu
zemāko galu, bet es tomēr sezonas laikā izkārpījos līdz AHL. Man bija laba
sezonas, laba statistika, bet, atkal jau – tajā līmenī tiek meklēti jaunie
brīnumi...” Holts ir pārliecināts, ka caur KHL viņš šajā tirgū atkal sevi
var pieteikt. „Tas, protams, mani iedvesmo – spēlēt līgā, kur sevi apliecina
tādas zvaigznes kā Radulovs vai Nabokovs – tas ir pagodinoši. Tas varētu būt
bumerangs, ar kuru atgriežos Ziemeļmarikā un tomēr nopelnu sev vietu NHL.”
Stils, numurs un ambīcijas
Par ambīcijām jau esam šo to ierakstījuši – tās Krisam ir veselīgos apmēros.
Viņš ļoti vēlas sevi apliecināt, turklāt to dara, ar nosvērtu aukstasinību.
Kad līgums ar Dinamo viņam bija kabatā, vēl Rīgai notika sarunas ar Edgaru
Masaļski. „Zināju, ka viens no vārtsargiem šajā klubā būs Edgars. Man ar to
bija jārēķinās... Tagad lietas ir iegrozījušās mazliet citādi. Taču arī kopā
ar Edgaru es nejustos slikti. Man ir veselīga izpratne par konkurenci.
Pirmajam vārtsargam pašam sevi jāapliecina laukumā ar darbību, nevis ar
trenera lēmumu. Domāju, ka es varētu kļūt par Dinamo pirmo numuru...”
Mazliet Kriss samulst, kad norādu – viņš ir izvēlējies kreklu ar numuru, kas
pirms tam bija Masaļskim. „Jā, tagad es to zinu. Taču 31. numurs ir arī mans
labākais skaitlis uz hokeja krekla un es to pierādīšu. Šajā ziņā pat
nedrīkstu spēlēt sliktāk, kā pirms manis to darījuši vārtsargi ar šo
numuru...” Norādu, ka viņa augums, kas dabā ir viens metrs un deviņdesmit
divi centimetri, tomēr nav tipisks vārtsargam. Holts skaidro: „Esmu liels
vārtsargs un šajā ziņā vārtos spēlēju kā visi augumā raženie – kā Luongo, kā
Millers... Uz ceļiem nokrītu, pastrādāju ar rokām, esmu diezgan
aukstasinīgs. Manuprāt, viena no manām labākajām īpašībām kā vārtsargam – es
labi spēlēju ar nūju. Praktiski, varu izdarīt ar vārtsarga nūju un ripu
jebko, ko prasa spēles situācija.” Šajā vietā Kriss gluži vai uzprasās uz
jautājumu par viņa vēsturiskajiem vārtiem, kurus viņš pērn guva AHL, taču šo
situāciju vārtsargs redz savādāk: „Tajā brīdī biju liels egoists. Mēs
atradāmies vadībā ar vieniem vārtiem un skaitliskajā vairākumā. Pretinieks,
lai mača izskaņā panāktu kaut kādu līdzsvaru, nomainīja vārtsargu, lai uz
ledus būtu vismaz pieci laukuma spēlētāji. Ripa nonāca pie manis un
sagadījās, ka hokejisti gluži vai pašķīrās. No spēles taktikas viedokļa es
nedrīkstēju mest, jo kļūdas gadījumā būtu pārmetiens. Taču tajā brīdī manī
kaut kas salūza – domāju, iemetīšu... Izdevās! Ja nebūtu, treneris man pēc
mača ģērbtuvē būtu galvu norāvis, lai gan patiesībā man pašam to vajadzētu
pasniegt viņam uz paplātes. Bet – vēsturē iegāju...” Vēl laukumā viņam
patīkot daudz runāt, taču tas vairāk ir stāsts par sadarbībām ar aizsargiem.
„Vajadzētu būt visam kārtībā... Sandis (Ozoliņš) saka, ka viņš mani atceras
no vienas Rangers nometnes, taču man tas viss palicis miglā – vairāk mute
bija vaļā, nekā domāju par hokeju... Tagad mēs spēlēsim vienā komandā – vai
tā arī nav lieliska iespēja!” Ir jau, ir, vienīgi, vai Kriss maz nojauš, ka
ar Sandi būt vienā komandā visinteresantāk ir... vārtsargam... Ja saprotiet,
ko šajā sakarā nozīmē vārds „interesanti”. To viņam nepateicu, lai pats
pārliecinās. Tāds, lūk, mums sanācis mazais/lielais varonis.
Sajūtas saka priekšā – uz papīra viduvējs, ar muti – labs. Redzēs, ko noliks
uz ledus...
P.S. Pirmo sezonu Holts nolēmis Rīgā dzīvot viens pats - bez ģimenes. Sieva
viņu apciemošot, taču baidās iekārtot sadzīvi... |
|