| Spēcīgi |
[18. Okt 2006|10:17] |
| [ | Troksnis |
| | James "Out To Get You" | ] |
Aleksandrs Pjatigorskis: Ginters Grass - Nāksim beidzot pie prāta!
Aleksandrs Pjatigorskis, Rīgas Laiks
17. oktobris
Vācu rakstniekam Ginteram Grasam pārmet, ka viņš slēpis savu dienestu "Waffen SS" "Jā, mums līdz pat šai dienai ir tik daudz pretošanās cīnītāju,
ka jābrīnās, kā Hitlers vispār varēja nākt pie varas."
Ginters Grass,
no 12.augusta intervijas avīzē "Frankfurter Allgemeine Zeitung"
"Vai vācieši ir vainīgi?" Šo jautājumu uzdod atkal un atkal (turklāt lielākoties to dara paši vācieši), un tas ir tieši saistīts ar nespēju domāt. Un ne jau Ginters Grass to nespēj. Kad viņam bija septiņpadsmit, viņš nedomāja – viņš pats to atzīst. Un es sev jautāju: bet ja mani septiņpadsmit gadu vecumā būtu uzaicinājis pie sevis gudrs kāgēbists un teiktu, ka viņiem vajadzīgi kulturāli, godīgi un izglītoti cilvēki, tādēļ, ziniet, – jūsu vieta ir KGB akadēmijā, – visdrīzāk es ietu.
Vai vienkāršie vācieši ir vainīgi, ka ir noslepkavoti seši miljoni ebreju? Bet, apžēlojieties, nekādu vienkāršo vāciešu nav, tāpat kā nav nekādu vienkāršo itāļu vai vienkāršo latviešu. Nu vienreiz taču būtu laiks nākt pie prāta! Un pats šis Grasa skandāla fakts ir skandalozs, jo liecina par to cilvēku intelektuālo nulles līmeni, kas šo skandālu ir sākuši.
Visus šos jautājumus sākuši uzdot tad, kad rodas problēma. Lūk, tu, tu biji vācietis, biji SS? Nu un sēdi klusu, mūlāp! Bet nē – tie neesam mēs, tie bija citi, tas bija Hitlers, Gērings, Himlers... Bet tu pats lien! Kas tev lika bāzties virsū ar savu "es neesmu vainīgs"! Kā senā krievu sakāmvārdā: "Zaglim galvā cepure deg!" (Tur ciemā bija nozagts zirgs un nevarēja atrast zagli; tad visus sasauca kopā, lai tiktu skaidrībā, kurš vainīgs. Pēkšņi viens iekliedzas: "Zaglim galvā cepure deg!" Un viens tūdaļ pat ķer pie cepures – ahā!) Un te tāpat. Radusies tāda politiskā situācija – un ne jau tu to radīji, bet tūdaļ sāk kliegt: "Es ne! Es ne! Viņš! Ginters Grass!" Un tur ir šīs situācijas nožēlojamība.
Tāpat kad Solžeņicins teica, ka sveša valdība izvarojusi krievu tautu, tas ir nožēlojami. Vai tas nozīmē, ka neviens krievs pats nespēj pieņemt lēmumu? Kam tad tāds cilvēks vispār vajadzīgs? Tādēļ taisnība bija vācu filozofam Karlam Jaspersam, kurš neļāvās, bet teica: visi mēs, vienkāršie vācieši, kas tagad, velns parāvis, zemi aram, rūpnīcas ceļam, mokāmies, visi mēs esam bendes un nelieši. Un to saka Jasperss, kuram sieva bija ebrejiete un kurš pats to vien darīja, kā centās nokļūt koncentrācijas nometnē, lai gan viņa students, SS gauleiters, visiem spēkiem mēģināja viņu no tā atrunāt.
Aplūkojot kādu vēsturisku faktu, jāzina, cik neiedomājami sarežģītā veidā savijušies objektīvie apstākļi, kuros auga attiecīgā laika nožēlojamo vidējo cilvēku subjektīvās apziņas. Es neatkārtošu banālās, simtiem reižu atkārtotās frāzes, ka situācija ir stiprāka par cilvēku, ka viņš nevarēja citādi – muļķības! Ikvienam cilvēkam bija iespēja izdarīt kādu izvēli, kas galu galā reducējās uz vienu: domāt vai nedomāt. 99, 9 % gadījumu cilvēki izšķiras nedomāt, bet būt pārliecinātiem, uzskatīt kaut ko par pareizu – taču nedomāt. Un no tā arī rodas tādi skandāli. Ja nu Grasam vēl būtu iedota Nobela Miera prēmija, iespējams, es to būtu uzskatījis par skandalozu. Un tā būtu politika. Bet Nobela prēmiju literatūrā... Kāpēc tad to iedeva Markesam, kurš atbalstīja diktatorisku, bandītisku komunistisku režīmu, kad Latīņamerikā norisinājās partizānu karš? Un kad viņš, pēc manām domām, izturējās kā pēdējais mēsls. Jā, starp citu, bet pareizi vien bija, ka Nobela prēmiju neiedeva Borhesam, pareizi! Jo Borhess viņus visus uzskatīja par sūdabrāļiem! Viņi nebija cienīgi dot vai nedot Borhesam savu prēmiju. Nevis viņš, bet visi tie sūdabrāļi, kas sēž tajā Nobela komitejā.
Un ko tur runāt par Ginteru Grasu – es saprotu, varētu būt vēl runa par Ezru Paundu vai Knutu Hamsunu, kuri brieduma gados izdarīja izvēli par labu fašismam. Un ne jau tikai šie divi. Bet ar ko viņi galu galā sliktāki par kādu aprobežotu Anatolu Fransu, kurš laikā, kad Krievijā boļševiki slepkavoja miljoniem cilvēku, apgalvoja, ka tomēr tur esot gaiša perspektīva. Ar ko? Un tikpat sajūsmināti kā Franss teroru uzņēma Džordžs Bernards Šovs un Bērtrands Rasels – un visi saņēma Nobela prēmijas! Tā ir mūsdienu globālā liberālisma liekulība, kurš pēc satura ne par matu nav labāks ne par komunismu, ne fašismu. Tas tāpat vēlas vienu – lai cilvēki nedomātu. Vai arī – lai visi domātu vienādi, kas ir tas pats. Lai visi grozītos, dzertu kokteiļus un dvestu: "How nice! Russia – how nice! Cambodia – how nice!" Sūdabrāļi! Es viņus ienīstu tāpat, kā ienīstu KGB un komunistus. Jebkurš terors ir terors, bet, redz, ja tas notiek Padomju Savienībā, tad viss ir okei. Vienīgais, kas to neieredzēja, bija Oldoss Hakslijs. Nu, vēl Orvels, kas teica, ka fašisms un komunisms ir viens un tas pats. Kamī, protams... Tad kāda ir šī nabaga Gintera Grasa vaina?
Mūsdienu politiskās situācijas vājums ir tās tikumiskajā un intelektuālajā bezpersoniskumā. Mēs visi vēlamies mieru. Muļķības! Es pazīstu tūkstoti cilvēku, kas nevēlas mieru. Visiem ir jāmīl ebreji. Bet kādēļ gan? Kas tas ir – tāds jauns pienākums? Nedrīkst zīmēt nekādas reliģiskas karikatūras, ja? Jūs, sūdabrāļi, jūs nemīlat brīvību! Jūs visi! Jūsu personiskās pašizpausmes brīvību, brīvību izdarīt pašiem savu izvēli un pašiem par to atbildēt. |
|
|
