| Cilvēki. |
[10. Jun 2019|20:15] |
|
Tikko kāpņutelpā satiku kaimiņieni, kuru nebiju redzējis gadu. Sirma kundzīte, baltkrieviete. Ja godīgi, es domāju, ka viņa ir mirusi, bet izrādijās, ka notikusi gaužām liela nelaime ar veselību. Atkāpei, es ar kaimiņieni pirmoreiz satikos, kad viņa naktī klauvēja pie ārdurvīm un protestēja pret manā dzīvoklī notiekošo dzerstiņu, patiesībā pret mūzikas basiem. Nē, nesauca policiju, ieaicināja iekšā un laipni lika paklausīties kā tas izklausās caur sienu pie viņas gultas. Es (mēs) sajutāmies vainīgi un nākamajā dienā iegāju ar atvainošanās konfektēm. Kopš tā laika mums bija abpusēji jaukas attiecības kā kaimiņiem, es palīdzēju uznest maisiņus, ja saskrējāmies, vienmēr sveicinājāmies ar smaidu, kas nav man tipiski, šķietami ieinteresēti man jautāja par dzīvi, kā diena pagājusi vai kas jauns teātrī. Un tad viņa pazuda. Tagad es izjutu tik drausmīgu vainas izjūtu, ka nebiju iedevis tālruņa numuru, vārdu sakot apsolīju, ja ko vajag, lai zvana. Mana empātija pret tikpat kā svešu cilvēku, daudzstāvenes kaimiņieni ir neizskaidrojama. Vienkārši atstāšu šo šeit. |
|
|