Kad profesors mums, zaļajiem pirmkursniekiem, uzdeva savākt aculiecinieku atmiņas par pirmajiem pēckara gadiem Latvijā, kolhozu tapšanu, deportācijām, mežabrāļu uzbrukumiem un tamlīdzīgiem notikumiem, apņēmības pilns devos uz savai dzīvesvietai tuvāko kolhozu. Milzīgā saimniecība vadīja pēdējās dienas. Lauki sadalīti – daļa privatizēta, daļa atdota īpašniekiem, tehnika aizvesta uz viensētām. Tukšajā kantorī uz grīdas un plauktiem mētājās dokumentu atliekas un cita draza. Pāri šai postažai man piepeldēja milzu auguma sekretāre. Varena liepa, ne sieviete. Atgāzu galvu un uztvēru laipnu skatu. Jā, viņa piekrita kolhoza dibināšanas dokumentus un dažas fotogrāfijas. Piedevām, palūdzis vecāko kolhoznieku adreses, devos viņus intervēt...

            Divi mani studiju biedri nebrauca nekur. Aculiecinieku atmiņas par Latvijas nacionālajiem partizāniem viņi sarakstīja, neizejot no kopmītņu istabiņas. Kā musulmaņi, satupuši gultās ar alus pudeli vienā rokā un pildspalvu otrā, abi dzina savus sapņu kuģus fantāzijas okeāna plašajos ūdeņos. Jo istabas vidū noliktā alus kaste kļuva tukšāka, jo vairāk sabangojās ūdeņi. Drosmīgie nacionālie partizāni veica pārdrošus uzbrukumus padomju karaspēka vienībām, izpestīja savus biedrus no drošas nāves, sazinājās ar Lielbritānijas slepeno dienestu...

***

Ko tur daudz stāstīt.

To visu var izlasīt mūsu profesora grāmatā.