| Labrīt! |
[7. Maijs 2009|11:09] |
Nu! Kurš te datorgrafiķis un patīk ar bildēm spēlēties? Lipmani bez matiem studijā!!!
(Tas gan sabaidīto bērnu skaitu minūtē strauji palielinās)
UPD.
 |
|
|
| Kino. |
[7. Maijs 2009|12:33] |
Vakar noskatījos Дневной дозор. Pirms sašutumā aurot kādēļ tas vispār ir pieminēšanas vērts, vai arī vienaldzīgi klusēt, kas šajā gadījumā ir viens un tas pats, sekos pamatojums.
Bez šaubām, ka kritizējot kinomākslu (kritizēt ir vērtēt nevis nopelt) balstos uz subjektīvu patīk/nepatīk. Tad lūk, tik pretrunīgas sajūtas skatoties filmu, sen nav bijušas. Storijs klišejiski holivudisks, parasti adaptēts no komiksiem, cilvēki ar pārdabiskām spējām, cīņa par taisnību, kas ne vienmēr ir viena. Specefekti labi, ļoti dārgi un nereti pat oriģināli. Skatīšanās nicīgā riebumā žāvājoties mijas ar apbrīnas vērtu noelšanos. Pavīd tendenciozi kadri, kas montāžas un idejas ziņā pretendē uz Eiropas kino mākslu ar lielo M. Prasts ekšens mijas ar smalkiem dialogiem, kur iepīti vien slāviem raksturīgie kalambūri jeb vārdu spēles. Aktieru varēšana šeit nav noteicošais, režisors visu kārti liek uz filmas vizualizāciju un ... stāstu. Un lūk, šīs pretrunīgās sajūtas nenoved pie noteikta viedokļa vai patīk, vai nē. Vai otrreiz saņemtos skatīties? Es nezinu, diez vai, nē, es nezinu. Tāds "sinepes un medus", kas vairāk - grūti pateikt. |
|
|