| Jāpanostaļģē. |
[5. Jul 2007|11:47] |
* Saraustīts miegs. Vienā pauzē pēkšņi atcerējos, ka bērnība no priežu mizas izgrebto laiviņu nosaucu par Plombīru. Smējās un smīkņāja vienaudži, bet tagad es domāju, ka bez iespējas tai mizai peldēt arktiskajos ūdeņos, tīri šizīgs nosaukums burulaivai.:) Pludinājām pa strautiņu, kas vēlāk izrādijās notekūdeņi no uzņēmuma. So what?
* Nu ja, tad jau nebija interneta, čats, datorspēles... Cēlām „štābikus” – gan vigvami, gan zemnīcas, pat kārtīgas guļbaļķu ēkas. Tā ideja liekas bija slepenībā, un ja kāds izsekoja šo vietu, pārsvarā tika pieņemts ciltī, lai „nenosūdz” tālāk. Ak jā – vēl tak koku zaros augstu ar būvējām. Ļoti augstu.
* Nu un tad aktīvi spēlējām visu ko, kociņi, kazaki razbojņiki, futbolu ar „lielajiem” (īpašs pagodinājums, ja nebija jāstāv vārtos ar „lielajiem spēlējot), kaļimbamba (kāds nez atceras kas tas tāds?), utt.
* Nu jā. Mūžigais naids latvieši-krievi. Nu jā klopes un cīņas, bet tam nebija tādas nežēlības, līdz asinīm nonāca tikai atkarībā no asins kapilāru koncentrācijas deguna dobumā, un stingri reglamentēts bij` viens pret vienu. Kautgan 18. novembrī (astoņdesmitie gadi) tika organizēts masveida kautiņs ārpuspilsētas Planču kalnos (manliekas 10m augsti pauguri, lēzeni..) ar ķēdēm un lomikiem. Taisnības labad jāsaka tas sākās un beidzās ar kopistisku bēgšanu no „kruķu bertām” un slēpšanos. Stāsti gan pēctam bija uj! kā izpušķoti.:D
* Šāvām ar lokiem. Tās bija epizodiskas aktivitātes atkarībā no kinoseansa pēdējā. Ja filma par Vinetū apaču virsaiti – nākamā dienā visi indiāņi, ja Sudraba sapņu braucējs – visi stutē „škoļņikiem” un „pusaudžiem” stilizētus spoilerus, un notiek velomači.
* Ah un mašīnītes laidām pa smiltīs iztaisītu trasi no kalna lejā. Pārsvarā tā laika masveida ražojumus „gazikus”. Tos baigi tjūnēja – riepas, stieņi, svars no plastilīna, un obligāti ārzemju uzraksti bija jālīmē virsū. Nu ko tad dabūja, pārsvarā Beauty Soap.:) Ziepes pa kalnu lejā!
Eh skaista bērnība ir bez interneta. |
|
|