[..] Kāds nervozi izšņauc degunu. Kurš tas bija? (-...paskaidrojiet sabiedrībām, lai tās lētticīgi neiedomājas, ka runa ir par demokrātisku kustību, ja- vai jūs mani saprotat?- izvirtušos vadītājus patriec ratā. Nekādā ziņā.) „-I’m all ears,Mr.Cruz.” Jā, šņaukājas laikam šis gringo. Ha- ha-ha... -Nē, nē. Tu vari saaukstēties, un tev kļūs sliktāt. Atveriet logu! Un ne tikai es, bet arī citi vēja dvesmā sajūt citas zemes smaržas, kas citos dienvidos piestrēgušas gaisu; nevaru vien beigt ieelpot šo aromātu, kas tik bezgala tāls no manis, tāls no saltajiem sviedriem, tāls no šīs sasutušās smirdoņas; esmu piespiedis viņus atvērt logu, varu elopt, cik sirds kāro, iepriecināt dvēseli, atšķirt dažādās vēja pūsmas atnestās smaržas: šīs taču nāk no rudenīgajiem mežiem, bet šīs uzdvesušās trūdošās lapas- un tās, tik bezgala jaukās, taču atgādina ienākušās plūmes. Jā, jā, nav nekādu šaubu- tagad tās atlido no saules svelmē iztvīkušiem tropu mežiem, sāls raktuvju skaudrā gaisa, ar mačetes asmeni pāršķelta ananasa, pavēnī žāvēšanai izklātas tabakas, lokomatīves dūmiem, jūras bangojuma, sniega klātām priedēm, līdz visbeidzot šajā mūžīgās kustības nerimtībā un smaku daudzveidībā iestrāvo kodīgs metālu un gvano smārds... Nē, nē, viņas neļaus man dzīvot, viņas atkal apsēstas, tad pieceļas, paietas un no jauna kopā apsēžas, it kā abas būtu vienvienīga ēna, it kā katra pati par sevi nespētu domāt vai rīkoties, abas reiē apsēstas ar mugurām pret logu, lai aizkavētu, ka mani apdveš spirgta gaisa deva, lai nosmacētu mani, piespiestu aizvērt acis un liktu atcerēties lietas, kuras tās man neļauj vairs saredzēt, sataustīt, saostīt. Nolādētais pāris- kad viņas pārstāš uztiept man so melnsvārci, mitēsies pasteidzināt nāvi, izspiest no manis grēksūdzi? Tur jau viņš atkal rāpo, uz ceļiem nometies, ar savu nolaizīto ģīmi. Mēģinu pagriezt viņam muguru. Sāpju dunča cirtiens neļauj man to izdarīt. Ai-i-i-i! Tūlīt pierimsies. Atbrīvos mani. Gribu gulēt. Atkal dunča dūriens. Atkal. Ai-i-i-i! Un sievietes. Nē, nē, ne jau šīs. Citas sievietes. Tās, kuras mīl. Ko? Jā. Nē. Es nezinu. Esmu aizmirsis viņas seju. Dieva dēļ, man pagaisusi viņas seja. Es nedrīkstu to aizmirst. Kur tā pazudusi? Ai, tā bija tik jauka- kā lai spētu to aizmirst. Tā piederēja man- ka gan to varētu aizmirst. Ai-i-i-i! Es mīlēju tevi- kā lai es tevi aizmirstu. Bet kāda tu īsti biji? Es varu tev ticēt, gulēt ar tevi- taču kāda tu biji? Kā atsaukt tevi? Ko? Kapēc? Atkal injekcija? Ko? Kādēļ? Nē, nē, nē, par citu, ātrāk domāt par citu ko. Tādas sāpes, ai-i-i-i! Tik briesmīgas sāpes. Bet tas ļaus iegrimt miegā...tas... TU aizvērsi acis, apzinādamies, ka neiestāsies tumsa, tu vari plakstus aizvērt, taču gaisma tiem izspiedīsies cauri un iekļūs redzokļos; pa atvērto logu ieplūdusī saules spozme nonaks tavās aizvērtajās acīs, kuras gan nedos tev iespēju saredzēt visas detaļas, izmainīs lietu mirdzumu un nokrāsu, taču nelaupīs tev pašu redzi, šo vara naudas zeltaino mirgu, kurā izkūst ik saulriets. Tu aizvērsi acis un tev liksies, ka saskati pat vairāk, tomēr tu redzēsi tikai to, kas izraisījies paša smadzenēs, un tas būs vairak nekā pasaules sniegtā ierosme- tu aizvērsi acis un ārēja pasaule vairs nekonkurēs ar tavas iztēles skatījumu. Tu aizvērsi plakstus, un sī stingā, nekustīgā, saules atspulga gaisma aiz taviem plakstiem izraisis citu- kustīgu pasauli, kustīgu gaismu, gaismu, kura spēj nogurdināt, iedvest baismas, samulsināt, ielīksmot, skumdināt, un tas viss notiks aiz taviem pievērtajiem plakstiem, un tu atskārtīsi, ka šī gaisma, kura iespiedusies līdz dziļi ieslēptajai, niecīgajai un nepilnīgajai redzes plēksnītei, spēj izraisīt tavai gribai un pašreizējam stāvoklim svešas sajūtas. Protams, tu varētu piemiegt acis un iztēloties pārejošu aklumu. Bet tu nevari izslēgt savu dzirdi un simulēt neesošu kurlumu, nevari izvairīties no tavu pirkstu saskarsmes ar kaut ko ārēju, kaut arī tas būtu tikai gaiss, iztēloties absolūtu nejūtīgumu, paturēt siekalu nemitīgo saskarsmi ar tavu mēli un aukslējām, nomākt smakas, kas izplūst no tevis, aizkavēt sēcošu elpu, kura ar dzīvību pilda tavas plaušas un tavas asinis, nevari izvēlēties daļēju nāvi. Tu nemitīgi redzēsi, nemitīgi ar kaut ko saskarsies, nemitīgi kaut ko sagaršosi, nemitīgi kaut ko saodīsi, un tu iekliegsies, kad tavā ādā iedursies ar nomierinošu šķidrumu pildītā injekcijas adata, iekliegsies, jau iekāms tu būsi sajutis sāpes. Vēsts par sāpēm nokļūs tavās smadzenēs, pirms tava āda būs sajutusi šīs sāpes, un tas būs brīdinājums par sagaidāmajām ciešanām, brīdinājums, lai tu tam sagatavotos, lai tu tās izjustu jo skaudrāk, jo apzināšanās mūs padara jūtīgākus un pārvērš mūs par upuriem jau taja pašā mirklī, kad apjaušam, ka vienīgi mēs apzināmies spēkus, kuri ir no mums neatkarīgi un ar mumsnerēķinās; un tad gausākasi sāpju mehānisms uzvarēs brīdinošo noģiedu, un tu jutīsies sašķelts divejās daļās, cilvēkā, kurš uztvers, un cilvēkā, kurš rīkosies, kairinājumus saņemošā cilvēkā un motoriskā cilvēkā, cilvēkā, kurs sastāv no orgāniem sajūtu uztverei un to pārraidei pa miljoniem vissīkāko nervu šķiedru līdz smadzeņu garozas attiecīgiem centriem visaugstākajos tās darbības punktos, kur jau septiņdesmit vienu gadu tiek uztverti, uzkrāti, izškiroti un atgriezeniskos impulsos pārstrādāti tavi pasaules krāsu iespaidi, taustes sajūtas, dzīves kairinājumi, zemes smaržas, skaņu viļņi, lai tos nosūtītu motoriskiem centriem, nerviem, muskuļiem un dziedzeriem, kuri transformēsies tava kermeņa funkcijās saskarsmē ar tev vistuvāk stāvošām ārējās pasaules jomām, taču tava pusmiega gaisma, impulsus vadošā nervu šķiedriņa nesaistīsies vairs ar redzes centru, tu sāksi sadzirdēt gaismu, izgaršot taustes sajūtas, aptaustīt skaņas, saredzet skaņas, saredzēt smaržas, saost garšu, līdz tu iepletīsi rokas, lai neiegāztos haosa bezdibenos un saglabātu tavā dzīvē iedibināto izkārtotību, kad no ārējās pasaules iedarbes fakta saņemtais impulss tiek pa nervu novadits līdz pareizajam smadzeņu centram un atbilstoši pa citu nervu novadīts atgriezenisks signāls savukārt atkal pārvēršas iedarbes faktā, bet tajā pašā laikā, rokas ieplētis, tu aiz pievērtajiem plakstiem apjaudīsi sava saprāta krāsainību un beidzot, jau vairs neredzēdams, sajutīsi savas sadzirdētās taustes pirmsākumus- konvulsīvi sažņaugtajos pirkstos satvertos palagus; tad tu atbrīvosi rokas, sajutīsi savas piesvīdušās delnas un varbūt atskārtīsi, ka esi piedzimis bez iepriekš izzimētām dzīves un labklājības, dzīves un mīlas linijām, esi piedzimis un piedzimsi ar gludam delnām, taču pietika ar pašu piedzimšanas faktu, lai drīz vien delnāš parādītos rievas, svītras un nākamības pavestijums: tu mirsi ar biezu līniju tīklu izvagotām delnām, taču pietiks ar pašu nomiršanas faktu, lai drīz vien no tām delnām izdzistu jebkādas likteņa pēdas, jo vārdam „haoss” nav daudzskaitļa formas, izkārtotība- tu sāksi pirkstos ņurcīt palagus un klusībā pats pūlēsies izraisīt sajūtas, kādas diktē un nosaka tava smadzeņu izkārtotība; lielā piepūlē tu sava prātā centīsies lokalizēt centrus, kas signalizē par slāpēm un izslakumu, rada karstuma un aukstuma sajūtas, ļauj saglabāt līdzsvaru vai arī to zaudēt un krist, un ti nosacīsi smadzeņu zemākās funkcijas, kas ir sava veida apkalpotājs un sulainis tieso pienakumu pildīšanai, lai tiktu atbrīvoti citi, augstāki centri domāšanai, iztēlei, vēlmēm, kuras dzemdējis saprāts, nepieciešamība vai nejaušība, bet pasaules izziņa nebūs viegla, jo tā nav izdibināma pasīvā vērojumā, ļaujot lietām iet savu gaitu, tomēr tev vajadzēs piesargāties, lai briesmu asociatīvais savijums tevi neiegrūž postā, rūpēties, lai spekulatīvi minējumi nenoliedz tavu esību, visnotaļ izvairities nokļūt tajā zirnekļa tīklā, ko veido neizzinātā saaudums, un tad tu izdzīvosi un atskārtīsi sevi pašu, iepazīdams citus un gādādams, lai viņi- viņa- iepazītu tevi, un tu atskārtīsi, ka jāuzstājas pret jebkuru citu vienpati, jo jebkurš no tiem kļūs tev par šķērsli ceļā uz tavu mērķu sasniegšanu un vēlmju piepildi; bet tu centīsies panākt, lai tavas velmes un to objekts būtu identiski, un sapņosi par to tūlītēju piepildi, nojaucot jebkādu robežu starp kārojumu un ikāroto, abus tos pilnīgi saplūdinot; un tu gulēsi ar aizvērtām acīm, taču nepārstāsi iekārot, jo tu atcerēsies, ka tikai tādā kārtā esi guvis vēlmju piepildi, turklāt atlūkojoties aizvien uz pagājību, allaž uz pagajību un ļaujoties nostaļgijai- tikai tādejādi tavas vēlmes radušas iemiesojumu, bet nekad raugoties uz priekšu- vienīgi uz pagājību, bet atceries- tās ir piepildīta vēlme, tāpēc centies izdzīvot ar atcerēm, iekāms vēl nav par vēlu, iekāms haoss tev nav liedziz ļauties atcerēm.