Заметки алкоголика и придурка
5. Jūnijs 2017
00:53
Dažreiz iebliež tāds apstulbums no cita cilvēka stulbības, ka jūties gandrīz vai mentāli paralizēts. Kad stulbība ir mērena, var izdomāt asprātību, lai to liegi ironiski apsmaidītu. Kad stulbība sasniedz zināmu pakāpi, tā ir tik absolūti neaptverama, ka vispirms domā, ka cilvēks vienkārši jokojas vai tā ir smalka satīra, daļa no cilvēka virtuālā persona. Bet tad tu saproti, ka cilvēks tomēr to visu sirsnīgi un tad iestājas šoka fāze. Nav iespējams neko atbildēt vai pat kaut kā komentēt, jo tas nozīmētu vajadzību ielīst kaut kādā nepazīstamā truša alā, kuras gals nav saskatāms. Savukārt klusēšanu daudzi atzīst par piekrišanu vai kapitulāciju. Es tiešām neesmu gatavs šai idiokrātijai, not fit.