Viena lieta, kas man nepatīk daudzos pēdējo laiku geimos (šobrīd par Dishonored) ir forsētais pulipathings, ja var saprast vārdu. Jā, man patīk daudzi dažādi veidi kā pieiet situācija kā telpiski tā intelektuāli, bet brīžiem šķiet, ka mūsdienu devi nesaprot ko nozīmē ''open-eneded''. Tā ir viena no lietām, ar ko grēko visi Deus Ex sekotāji. Tā vietā, lai dotu tiešām pilnīgi milzīgu mapi bez nekādām norādēm un pat slight hintiem par variantiem kā rīkoties, ir vesela čupa pilnīgi obvious koridoru, pa kuriem ejot var klusākā vai skaļākā veidā nokļūt pie mērķa. Open-endedness tur ir ilūzija, jo viss pārāk skriptēts. Kaut kādā ziņā pat nostaļģija pēc veco laiku AI gļukiem, kurus varēja eksploitēt miljons dažādos veidos (skatos uz Gothic 1/2).
Otra lieta, kas traucē ''izvēlēties vienu no acīmredzamajiem ceļiem'' ir obvious lūts, kas parasti ir KATRĀ, līdz ar to, pat, ja es esmu stealthy Corvo, es tā pat ielīdīšu pilnīgi visur, kaut arī varētu no tā izvairīties. Nevar atcerēties vai visas vecās spēles bija tādas.
Trešā lieta - man patīk Dishonored, tā pat kā patika Deus Ex:HR, bet vai nu OCD uz vecumdienām lielāks, vai vecos laikos izspēlēto spēļu pieredze velk vai laika trūkums (es taču nespēlēšu šito vēlreiz) liek tā pat izexplorēt VISU, nosist/apstulbināt visus un dabūt visu lūtu, kurš iekrīt acī.
Varbūt vienkārši senāk biju mazāk žadnijs. Varbūt tomēr senāk spēļu dizains bija ''more punishing and exclusive''. Nevaru apjēgt. Jebkurā gadījumā tā bauda, kas bija atrodot vietas Falloutā, Gotikā vai DXā utml. vairs šeit nav. Varbūt piespiest sevi kvitot geimus. Vai moš pāriet uz on-rails šūteriem?:)