13:50
Kādā no nesenajiem Rīgas Laika numuriem (šķiet augusta) ir raksts, kura temats un mērķis nav īsti saprotams. Tā autors Artis Svece aizskar mūsu dzimto psihedēlisko tēmu, kas acīmredzot iedvesmots ar neseno Alberta Hofmana, lsd tēva, nāvi. Raksta pamatā nav nekādas konkrētas tēzes, izņemot noslēdzošo rindkopu, kas, lai gan pauž zināmu viedokli, taču tam nav ne satura ne jēgas. Iemesls kāpēc es to vēlos komentēt ir tas, ka esmu dzirdējis līdzīga stila neviedoķļus par šo tematu arī no citiem.Citāts:
''Tomēr man būtu grūti saprast cilvēku, kurš zinot, ka mistisko pārdzīvojumu izraisījusi daktera iedota ķīmiska viela kaut nedaudz nejustu skepsi par to, ka viņam patiešām izdevies piedzīvot vienotību ar Dievu, vai zinot, ka ārpusķermenisko levitācijas pieredzi izraisījusi elektriskā strāva, minētu to par pierādījumu pēcnāves dzīvei. Un tas, ka šādu pieredzi iespējams mākslīgi izraisīt, apliecina nevis to, cik noslēpumaina ir cilvēka apziņa, bet to, cik noslēpumaina ir šokējošā ķīmija.''
Neteiktu, ka nepiekrītu šiem apgalvojumiem. Pareizāk būtu teikt, es nesaprotu kam te var piekrist vai nepiekrist, jo šis teksts ir tukša runāšana pateicoties vairākiem iemesliem.
Pirmkārt. Pēc teksta spriežot Sveces kungs nav iepazinies ar diez ko daudz viedokļiem, kas nāk no psihedēlisko pārdzīvojumu pieredzējušajiem, tāpēc viņa apgalvojums par to, ka šiem cilvēkiem trūkst skepses un tie visi kā viens uzskata savu pieredzi par ''vienotību ar Dievu'', ''ticības apliecinājumu pēcnāves dzīvei'' vai ko tik pat ''slašķava'' stereotipisku. Patiesībā viedokļu daudzveidība par to kas notiek cilvēka apziņā un ko nozīmē sajūtas šo psihotropo vielu iespaidā starp pašiem ''drēbes zinātājiem'' ir krietni lielāka, nekā starp tiem, kas nekad nav izmēģinājuši šo prāta stāvokli. Te var ieteikt kaut vai palasīt to pašu shroomery.org forumu un t.s. ''tripu atskaites'' vai jebkuru citu interneta vietni, kur pulcējas ''ceļotāji''. Vēl labāk būtu satikt kādu tādu cilvēku tet-a-tet un izprašņāt. Kaut gan pats drošākais veids kā pārliecināties par psihedēliskā stāvokļa būtību, protams, ir izmēģināt to pašam. Blago, izplatītākie psihedēliķi (sēnes, lsd, kaktusi) nesatur nekādas kaitīgas vielas un tām nepiemīt atkarību izsaucošas īpašības un tie ir samērā brīvi nopērkami.
Tad lūk, tā vietā lai teoretizētu kas tur varētu būt vai nebūt un brīnīties par skepses trūkumu (kas gan ir izdomājums), kāpēc gan Sveces kungs vienkārši nepārbauda uz savas ādas kas tad tur īsti par štelli un tad neraksta rakstus. Pagaidām tas man atgādina situāciju, kurā viens cilvēks pagaršojis ananāsu un nu zina tā garšu, taču saprotamu iemeslu dēļ nespēj šo garšas sajūtu pilnībā izstāstīt tiem, kas ananāsu nekad nav ēduši. Vārdi, lai gan spēj aptuveni ieskicēt ananāsa garšas niannses, tomēr ne par matu nepietuvinās nezinošos īstajai ananāsa garšas sajūtai. Bet te kāds no ananāsu nenogaršojušajiem publicē skeptisku rakstu par ananāsu jautājumu, adresējot cilvēkus, kuri ir ēduši ananāsu un apstrīdot viņu viedokļu leģitimitāti, paziņojot, ka ananāsa garša visticamāk ir tikai māns un tās apraksti - fikcija, kas ilustrē iluzoru sajūtu. Spraševajetsa, kāda jēga no šāda uzstādījuma? Ko tas pasaka par ananāsiem? Pie kādas atziņas nonāk.?
Otrkārt.
''Un tas, ka šādu pieredzi iespējams mākslīgi izraisīt, apliecina nevis to, cik noslēpumaina ir cilvēka apziņa, bet to, cik noslēpumaina ir šokējošā ķīmija.''
''
Šim teikumam faktiski nav satura. Tas nepauž neko, kas mainītu izpratni par psihedēliskā stāvokļa faktiskajām izpausmēm vai jēgu priekš tiem, kas to izbaudījuši, ne arī tiem, kas tikai interesējas par šo tēmu.
Kāda atšķirība vai par noslēpumaina tiek saukta ķīmija vai cilvēka apziņa. Patiess ir tikai fakts, ka šī ķīmija mijiedarbībā ar apziņu cilvēkam izraisa noslēpumainu pieredzi. Tas vai par vainīgo tiek atzīta apziņa vai ķīmija ir tikai sekli semantisks manevrs un nav saprotams kā A. Svece, kurš, ja atmiņa neviļ, pēc izglītības ir filosofs, to nav atskārtis. Piemeklēsim analoģiju šai tukšvārdībai.
''Dzērves rudenī lido uz dienvidiem ne jau tāpēc, ka tas ir dzērvju bara kolektīvās apziņas lēmums, bet tāpēc, ka tuvojas ziema'' vai ''daudz izdzerta degvīna izraisa reiboni nevis tāpēc, ka cilvēks patiesi zaudējis koordinācijas spējas, bet tāpēc, ka šņabis izraisījis šādu šķietamu stāvokli''.
Abi apgalvojumi ir bezjēdzīgi, jo tēze, kura tiek noliegta ir tik pat pareiza kā tās noliegums. Ko tad teikt par dažnedažādu tradīciju mūkiem, kas praktizē meditāciju un savu ''dziļo gremdēšanās'' pieredžu laikā izjūt tās pašas ''vienotības ar Dievu'' vai, teiksim, dzenbudismā postulētu ''tiešo realitātes uztveri''. Nav svarīgi kā to formulē, svarīgi tas, ka arī gadījumā ar mūkiem ir notikusi mākslīga apziņas procesu izmainīšana, kuras rezultātā cilvēks izjūt neikdienišķu pieredzi. Gadiem ilgs apzināts darbs ar savu ķermeni un prātu, kura mērķis ir panākt neparastas sajūtas nav ne par matu mazāk noslēpumains kā brīnumainā ķīmija. Mainot saskaitāmos vietām, nemainās rezultāts.
Treškārt. Kas ir ''mākslīgi izraisīta'' pieredze? Vai tad Sveces kungam ir zināmi kādi gadījumi, kur ''vienotība ar Dievu'' vai kas tamlīdzīgs būtu dabiski izraisīti? Tāda sajūta it kā raksta autors runā nevis par mistiskām pieredzēm, kuru cēloņi un izpausmes ir skaidri tikai pašam pieredzes aktuatoram, bet par kādu ikdienišķu parādību, piemēram, iemīlēšanos vai niknuma lēkmi. Visi zina kā izpaužas niknuma uzplaiksnījums, tāpēc varētu viegli runāt par to kas notiek, piemēram, kāda auga iekšķīga lietošana izraisa pēkšņu dusmu lēkmi un būtu pamatoti saukt to par mākslīgu. Taču šajā gadījumā iet runa par sajūtu, kuras būtība mums ir zināma tikai kā koncepts. Neviens nezina, ko nozīmē ''vienotība ar Dievu'' vai tas, ko angliski mēdz saukt par ''religious experience''.
Spriežot pēc raksta, autors diez vai vispār uztver šāda tipa pieredzes par kaut ko vairāk kā psihisku traucējumu, novirzi no normālības, mākslīgi vai nemākslīgi izraisītās. Tāpēc tēze par to mākslīgo iedabu vispār zaudētu jēgu, jo abos gadījumos tas būtu uzskatāms par sačakarētu smadzeņu sekām. Tiesa, varbūt es kļūdos un A.Svece cītīgi un godprātīgi tiecas uz ''vienotību ar Dievu'', piemēram, regulāri meditējot vai piedaloties kādas kristiešu draudzes rituālos.
Jebkurā gadījumā, ja runājam par ķīmiju un apziņu, tad neredzu jēgu nodalīt abas šīs lietās un stādīt vienu augstāk par otru. Galu galā, ne jau ķīmijai piemīt apziņa. Izjūtot ķīmijas izraisītus anomālus apziņas stāvokļus mēs taču nesakām, ka tā ir ķīmija, kas šobrīd pieredz pasauli mūsu vietā. Ķīmija vien pakoriģē mūsu tik pat ķīmisko apziņas nesēju, gaļas blāķi, ko sauc par smadzenēm, parādot, uz ko spējīgi mūsu neironi tad, kad nav aizņemti ar godīgajām domām par to kādus cīsiņus nopirkt vakariņām vai kad beidzot valdība palielinās pedagogu algas.