Tuvojās tā lielā diena, bet šajā gripas gadalaikā mūs sāk vajāt visādas problēmas: Normanonam uzpampst kakls galvas diametrā, taču man piemetas turbo iesnas un burbuļojošā kaķa klepus, kā rezultātā gandrīz visu nedēļu nākas dzīvot uz drapēm un pulverīšiem. Vienīgais veselais ir Agronoms.



Bet kā nu tur pa nedēļu bijis, pusveseli, bet dzīvi un pa pusei pamodušies esam ieradušies sestdien 7:30 autoostā,



jo gaida mūs plezīr de špacīr brauciens uz



Bez īpašiem atgadījumiem kaut kur pēc 12itiem ierodamies Viļņā, kur pirmais uzdevums ir iet mainīt naudu un kā izrādās tur nemaz tādu manu American Express neņem pretim, kā es tik ļoti biju iedomājies izmantot ārpus Latvijas to karti. Nācās vien braukt overdraftos.... Tā nu kaut ko zirgodamies ap autoostas rajonu cenšamies saprast no kurienes iet 34. autobuss - ar kuru mums būtu jānokļūst, mazāk kā pusstundas laikā līdz Filaretai jauniešu hostelim, kurā mums bija jāpiereģistrējas līdz 13:00, taču ierodamies tik tur ap pusdiviem un vēl mums pasaka, ka mēs esam pieteikušies uz dienu, kas bijusi vakar. Taču, lai vai kā, mūsu numurs ir brīvs vēl un ejam izkrāmēt somas.



Seko lielās pastaigas pa Užupi, jo Pirmā diena ir vienkārši pavasarīgi saulaini burvīga.



Nonākam ar pie tās koka mājas, kur no pagājušās reizes ievērojām divus zvērēnus, kas nu jau pa pusgadu kļuvuši vēl pabalējušāki, Grietamōna tā brīža mīļakais skats.



Normanōns iepretim "Iki" veikalam sāk stutēt savu panorāmas fotoaparātu, bet laikam tūristi diedelniekus pievelk..., kamēr grozāmies, klāt viens liekas tikko kā pamodies no vārtrūmes, sasprēgājušām lūpām – sāk runāt angliski, lūdz mums 1 litu uz ko mēs atrunājāmies, ka mums tik sīkas naudas nav.



Neskatoties uz savu nedēļas ‘veselības’ būšanām sāku izgaršot Leišu alu, Normanons gan pie Leišu balzāmiem ķeras. Saēdušies tā, ka gandrīz gribētos atlaisties, izdomājam, ka jāiet uz parku, kurā mūsu uzmanību pievērš 3 lieli balti krusti kalna virsotnē. Tiek uzstādīts mērķis, ka līdz viņiem ir jātiek.



Aizelsušies kāpjam pa kāpnītēm ar nelielām pīp un "Dainavpauzēm", kur skats no kalna ir burvīgs. Vispār jāsecina, ka daudzu jauniešu iecīnīta atpūtas vieta, kas bij vērojams apkārt.



Bet no krusta kalna paverās burvīgs skats.. bij vērts rāpties, - būtu vēl forši ja būtu binoklis.



Bet tirinoties pa šķiet augstāko vietu Viļņā, ievērojam, ka jau puspieci, pamazām jādodas atpakaļ uz hosteļa pusi, taču Agronoms mūs ievelk industriālajā krodziņā, kur ar pagājušo reiz cik ievērojām – apgrozās neformāla publika. Tiek pasūtīts alus, kam balzams un nez kāpēc man ienāk prātā pasūtīt, žāvētas cūkas ausis, kuras izrādas ir tik garšīgas, ka pazūd no šķīvja pat pus alus kausu neizdzerot un tiek perināts plāns pie Normanona vārīt no cūkas galvas galertu.



Ap septiņiem esam jau hosteļa numurā, otrās pusdienas vai vakariņas un 19:30 ir jāiet, jo 20:00 sākums.



Taču mūsu ģeogrāfija ar visām kartēm tā kliboja, ka pusotrustundu stundu klīdām pagājuši pat beigās garām krustojumam, kur bija acīm redzami rakstīts ‘New York’, talāk ejot sākam secināt, ka jau vairs nezinām uz kāda numura viss notiek. Nākas zvanīt cilvēkiem uz Latviju, kas sēž interneta kabeļa otrā pusē, saucot pa burtiem a u t a r k e i a . o r g. Vēl jāpiebilst, ka vienā no “ceļa kājas” veikaliem uzradās atkal kāds diedelnieks – šoreiz, gan tāda working class skata vīrs, kas sāka mani uzskatīt par mūziķi jautājot, ko es spēlēju.

Tā nu nonākam beidzot VEF kultūras nama līdzīgajā ēkā, kur priekšā apsargi, kas taujā pēc narkotikām un izčamda no galvas līdz kājām, atrodot somā fotoaparātu saka, ka bildēt nedrīkstot, ja vien man nav speciālas atļaujas no organizatoriem, apsolījos, ka neizmantošu.... taču hehe. +++


IRM - Martin Bladh (Skin Area) un Peter Andersson (Raison d'Etre, Atomine Elektrine, Stratvm Terror, Necrophorus) [SE, COLD MEAT INDUSTRY]



Kad atnācām šie jau uzstājās (sākumā nesapratām kas, bet vēlāk izsecinājām, ka) IRM, kas ar visai asiņainu ala jaunavas Marijas Jēzus ieņemšanas simulāciju, ar asinīm uz guļoša spoguļa, kas beigās tiek sasists veidoja audio teatrālu performanci, kur Martin Bladh guļ ar balt lupat ap vien viet, tā, ka visas mantas rēgojās, bet Peter Andersson baltā ārsta prikidā ar respiratoru, groza kloķus un pilina pie kājām guļošajam Martinam asinis uz spoguļa, kūpinot sveces un vīrakus.


OORCHACH [LT, AUTARKEIA]

Kā pasākuma otrais dalībnieks rosās pašmāju Lietuvietis, kura laikā pamanām ar otru Peter Andersonu, kurš pēdējā laikā palicis acīmredzamā alkohola varā, viņu jau varētu pat dēvēt par industriālo Shane McGowan...


DEUTSCH NEPAL (Peter Andersson) [SE, COLD MEAT INDUSTRY]

Tad kāpj uz skatuves Deutsch Nepal, kurš man liekas pēdējā laikā ir tiktāl nodzīvojies alkohola mīlošā cilvēka imidžā, ka izskatījās, bez maz kā Louie Fountaine vai pofigisma attieksmē uz skatuves minētais McGowan.



Pat īsti nesākoties šovam, teica ups, jo bij sajaucis un paņēmis neīsto kaseti, skrēja uz aizkulisēm - atgriezās un sāka darboties. Taču līgodamies uz krēsla, hehe. Es jau neko - tas taču ir rokenrolls, taču kautkā nevisai liekas forši, pret cilvēkiem, kas sanākuši paklausīties šo mākslinieku, iespējams mērojoši tālus gabalus (šajā gadījumā ne mēs), bet tobrīd lūkojās uz kādu grīlīgu vīru, kas itkā kaut ko mēģina spēlēt. Jā, ja gribas "atlaist", tad labāk pēc koncerta...



Vienbrīd pat steidza palīgos otrs Peter Andersson, lai šo to pieregulētu...


Martin Blaadh - Martin Bladh (Skin Area) piespēlējot Peter Andersson (Raison d'Etre, Atomine Elektrine, Stratvm Terror, Necrophorus) [SE, COLD MEAT INDUSTRY]



Kad jau dažiem no mūsu kompānijas sāka nākt miegs un gribejās, ko enerģiskāku Mārtiņš bij tieši laikā. Vispār pīppauzē pēc DN sēžot pie alus un murmulējot mūs baigi pētija pretīmsēdošā meitene, es kautko tur vārijos par Māras galvām, bet te vienu brīd šī nāk pie mums klāt un sveicinās, kā smej - dzirdot latviešu valodu.



Bet Mārtiņš uz skatuves tiešām iejutās tēlā, bez maz uzvilkās riktīgi, kliedzot un dziedot...



par muzikālo fonu rūpējās (trakums 2 Pēteri ar vienādiem uzvārdiem) šoreiz Raison d'etre Anderssons.


BRIGHTER DEATH NOW (Roger Karmanik) [SE, COLD MEAT INDUSTRY]



Tad uz skatuves kāpa tā vakara visnopietnākais dalībnieks, leibla Cold Meat Industry tēvs, kas arī patiesībā dzīvē ir ļoti gādīgs un labs 3 bērnu tēvs, ja salīdzina ar kādām elles lietām un mūziku nodarbojas.



Pamatīgā stroboskopu ņirboņā viņš darbojās, ka dūmi vien kūpēja.

Taču visādi pigori ar gadījās...

uz skatuves uzrāpās nu jau diezgan sadzēries Martin Bladh un plijās Rogeram virsū ar visādiem, nez vai padomiem, vai ko - uzstāšanās laikā, pat izdzēra gandrīz šim visu alu, kas liekas nokaitināja Rogeru un tas šim pusizdzerto alu iegāza tieši sejā, hehe.

Mārtiņš gan šim atnes jaunu vietā, taču ilgi nevarēja nomierināties, trinoties un rādot šim fakučus, aiaiai...



Bet par humora iestarpinājumiem parūpējās Peter Andersson (kas zināms ar kā Grissmanen jokdaris uz skatuves) - uznāca tērpies garos zvejniek gumijas zābakos,



pār plecu un rumpi pārmestām 2 mašīnas riepām un garu kārti ar gumijas cimdu galā, tā viņš tur plivinājās, pat brīžiem ar kārti iepļaukādams mīļi Rogeru ar cimdu pa dibenu.



Pulkstenis jau rādija kādi 4i, man tobrīd bij iestājies rokenrolla gars, ka vajag vēl palikt, bet nu tomēr pēc citu lūguma, kas jūtās jau noguruši bij jādodas prom, mājup uz Hosteli. Tā nu 2ā Peter Andersson projektu Atomine Elektrine neredzējām.

+++

Otrā diena pamostoties visiem vēl nelielā žvingulī bija jau pavisam sabojājusies, laiks bij vienkārši pretīgs, ārā kaut kāda mitra žmurga nāca no gaisa, ne lietus, ne to kas...

Bet izvācoties no hosteļa, brokastojot nolemjam, pēc maniem seniem stāstiem, kā jābrauc ir uz televīzijas torni, kurā izrādās 190 m augstumā skats ir pa 4 lati (21 Liti), bet rotējošajā kafejnīcā sortiments un viss cits, tāds post-padomju ekhm ... Grietamōns spļaudījās, bet tā ar es nesapratu, vai godīgi, ka jāmaksā 4 Lati, lai uzbrauktu ar liftu, lai kafejnīcā atkal no Tevis prasītu naudu, viltīgs tas bizness.

Vairāk vai mazāk tās sešas stundas līdz vakara atpakaļ autobusam paiet, atpūtā no iepriekšējās dienas ar Normanona žagu sonāti, picām, zupām, pret galvas sāpju tabletēm, litrīgām puņķu lupatām, vecām tantēm trolejbusā, kas izsaka sajūsmu par Latviju, kā atkal ar diedelniekiem uz ielas un iepērkoties atpakaļ ceļam, iztērējot pēdējo litu.
--
Lietuviešu galerija no DJSCENE.LT

Turpceļš gan sākumā tāds nīkuļojošs liekas, ja neskaita to, ka katram (alus kausa vietā) bija, ekhm...

Netālu pirms Cēsīm sākas šovs ar pretējā solā sēdošajiem [šķiet dvīņu brāļiem], kas izskatījās nu ļoti saguruši hehe, Viens saka ir jākāpj laukā, uz ko otrs liekas ‘pofig’ - tad seko sitiens ar pusizdzertu šņabja pudeli pa galvu - tā ka plīst!!! Ar stikliem un šņabi tiek apšļakstīti pasažieri – kā rezultāta, viens būdīgs vīrs paņem viņus aiz ‘škvarņika’ un pa vagona grīdu brutāli aizvelk un nomet tamburā...

Par cik sēžam pirmajā vagonā, kurā ir tualete, sākas tautas staigāšana kā arī satikšanās ar manu vārda brāli (kuram uz pakaļas rakstīts ‘punks not dead’), kurš lakstojoties ap manu rhubarb dzērienu piestāsta man pilnas ausis par zapiņiem un iž, un par to, ka braucis bez tiesībām un gandrīz nobraucis savu brāli.

Norisinās disku apgleznošanas pulciņš.

Bez īpašiem starpgadījumiem aptuveni tādā garā tiek diezgan jautri pavadīts 3.5 h garais ceļš līdz Lugažiem.

Izkāpjot Lugažos, daudzi steidz uz stāvošo autobusu, taču uz Jēkaba saucienu - ka panki iet ar kājām..., neliels pulciņš pārdomā un nolemj līdz Valkai doties kājām. Taču uz Valkas pagrieziena dažs labs izdomā doties vēl pa taisnāku ceļu pāri pļavām un sniegiem. Tiek izpīpēts vēl ‘bongīt’ un pa sniegotajām pļavām dziedot ‘hei melnā pantēra!’ panākdami autobusu, gan otru gājēju pulciņu esam Valkā.

Un tad kopīgi šķersojam muitas punktu, kurš vairāk atgādina tādu kā caurlaidi Vecrīgā. Ejot cauri 5 stāv pagalmiem, dežāvū sajūta, jo baigi atgādina ‘salaspils sovhozu’, pagrieziens pa labi un pa kreisi un esam klāt Valgas – Rokiklubi.

Par kuru es tiešām esmu sajūsmā un citu runātās runas tiešām attaisnojās... jo tur var justies tiešām kā mājās.

Tiek izklāts distro galds, kuru kā vēlāk stāstija Stas... izpirkuši ļoti ātri.

Pirmie uz skatuves skatuves Pirdienu Vitamīni ar psihodēlisko Zaķi, daudzi (atkal?) dzirdēja šos pirmoreiz, taču priekšnesums like kā vienmēr smaidīt līdz ausīm arī Igauņiem un vēl tā pēdējā improvizācijas eho dziesma ar skatītāju piedalīšanos, vienvārdsakot - jautri.

Tad ja pareizi saprotu bija jaunā hārdcore skatuves vēsma Concomitant, no Smiltenes. Iespējams mans fiziskais ķermenis diezgan daudz viņu uztāšanās laikā plivinājās pa beksteidžu, bet tik zinu to, ka skanēja daudz negantāk kā viņu majspeis lapā dzirdamais.

Jo pa to laiku beksteidžā notiek visādās ālības. Uģa kungs uzvelk rozā kleitu –

un var kāpt uz skatuves Beyond The Borders, kas ir tiešām... bez vārdiem!!! Ja neskaita, kādreizējo Maharajah remiksēto versiju Cita Attieksme dziesmai, tad šādi man liekas vēl neviens pie mums nav spēlējis. Un publikai arī škiet iet pie sirds.

Tad seko Igauņu vietējā hardcore punk grupa Lahesoda...

un viena no vakara vietējo visatbalstītākājām grupām Anarch - Igauņi riktīgi plosijās.

pēc kuras jumtu cēla Tesa, kuras laikā (daudziem tovakar zināmā) ap 40 gadīgā sievišķe, kas pirms tam vienbrīd solīja mani beksteidžā nogalināt, grasijās vilkt nost man kreklu...

Ja nemaldos pasākums beidzās ap 3iem naktī, taču rokenrolls gan ne..., jo taču vēl uzspējam līdz atpakaļ vilcienam pastaigāt nedaudz pa Valgu un izbaudīt arī vietējo gaģužņiku, kuru mums ierāda uz ielas nejauši satiktie 2 vietējie, vispār jau diezgan ekspresīvas personības, vārdus aizmirsu, taču viens bij Igaunis, otrs Latvietis uz veca padomju laika riteņa ar kuru izskatās bij nevienu vien reiz gāzies, jo apģērbs šim bij dubļos. Tā nu nosēdējām runājot ar šiem zvēriem līdz jāiet jau bija uz staciju.

Kā goda zīmi, jāteic Liels Paldies ŠAGIJAM & HATAM! Kas visiem spēkiem centās saturēt Grind'iņ jaunskungu atpakaļceļā..., kuram pēc ballēšanās bij iestājusies jau torba un Lugažu stacija bij kā tāls finišs sportistam, kurš pēdējiem spēkiem cīnās nokļūt līdz tam.
---
Vairāk šaušalības te.
kā arī ieskatam burvīgu censoņu šļāgeri:
Beyond The Borders - 2006 - DaVaj XAPdKOP
D states O - 2006 - In God They Trust (BTB project)

Pirmā diena:
Ar Normunda izsaucienu Pizdu ku karsts! Var atzīmēt, ka mūsu ceļojums sākās.

Atstājuši auto sētā, ņemam pār pleciem lielās somas un dodamies līdz Sanda darbam, kur mums jāsavāc šis un 3 laivas. Protams, karstums tāds.. ka (bet tas vēl nav nekas..!)

Izrādās turpat mīt Prāta Vētra un var rakstīt droši draudu vēstules, jo tur ir tā pastkastīte...

Apbruņojušies dodamies uz autoostu ar kājām, paceļam vēl uzskrien un drusku panes manu guļammaisu Vaboles kungs, taču smago laivu viņš negribēja nest... maita! Kaukā ar tulznainām rokām esam nonākuši autoostā. (karsts!) Sandis pat pārvelk kreklu. Te nu stāvot 11. busa celiņā, jau paspējam sakrāmēt bagāžu neriktīgajā autobusā, labi, ka uzprasījām šoferim, izrādās gandrīz vienā laikā izbrauc dažādi autobusi. Satiekam skolotāju un jauniešus, kas ar grasījās krāmēt savas somas neriktīgajā busā, izrādās šie arī uz Salacu, tad nu smejoties sarunājam, ja rīt mēs viņus apdzīsim - šie mums kasti alus, paši piedāvājās (tiesa kad vēlāk ar apdzinām, alus šiem jau bija beidzies).

Iekāpjam īstajā autobusā. Taču tur tāds karstums!! Kaukāc ārprāc un uz ceļa štopars, kādu stundu braucām caur Rīgu līdz Juglai. Uz miesas piles izveidojušās, gar deņiņiem un kaklu straumītes tek un bārda pil. Apkārt cilvēki sten un vaid, itkā optimistiski smejas. Liekas tādu karstumu sen nebiju piedzīvojis (ja nu vienīgi pirtī), ka bez maz vai apenes var izgriezt..., un vējš aiz loga ir tikai sapnis. Beigās tam visam štoparim iemesls bija uz ceļa saplīsušais ‘Lido’ limuzīns, khe khe.

Pēc 3 stundu brauciena izlemjam izkāpt Staicelē, nopirkt vēsu alu un turpināt ceļu pa upi līdz Ķekariem, kur citi laivu braucēji (beigās izrādās galīgi pillā) sēž un gaida. Dodoties uz upi, pa ceļam vietējie puišeļi izjautājas viskauko, kurp tad mēs un vai nav cigaretes. Un šiem prom braucot Normunds izsaka vienu no brauciena pērlēm Kādi mazi tvirti ānusiņi!

Pie Salacas upes samontējuši laivu ‘Zodiac”, kas bij kruta, taču nācās nākam dien atdot citiem airētājiem. Tā mēs peldam naktī uz Ķekariem (kādi 9 km) līdz ieraugam degam ugunskuru, nu ja ir īstie... tumšs, taču sagaidītāji visi pillā. Pa tumsu iepazīstamies lāga neredzot sejas. Padzēruši nedaudz alu, dodamies gulēt.

Otrā diena:

No rīta daži apdzērušies razpizģaji aurē un 5os neļauj gulēt, grasās upē mest. Vēl galīgā pārpāli, daži pat negulējuši. bet ieskrējušies, ka VISS ir JĀBRAUC! Sajūta bij tāda, ka nu celšos.... TAD!! Taču, ko nu, miega iztraucēti vien cēlāmies ar augšā (kaut gulēt gājām ap 3iem). Pamodušies dažus pēdējos laivā kāpējus vēl satikām, bet mēs tā mierīgi... uzvārām uz ugunskura brokastis. Pumpējam laivas, bet „jautrība” sākās ar aizņemto Māra laivu – tā uzsprāga! Līmējām, pumpējām, atkal uzsprāgst ... tikai citā vietā! Liekas stundu kādu noņēmāmies. Pa to laiku mums ciemos atnāc visādi vietējie suņi sirotāji. Izlēmuši, ka abās laivās tomēr braukt nevarēs, brauksim 2vietīgajā trīs un tajā otrajā ‘sprāgstošajā’ sakrāmēsim mantas, būs kā piekabe.

Tā nu no 8:00 – 18:00 airējamies līdz dienas mērķim ‘Sarkanās klintis’, kur tāds kā kempings. Pa ceļam satikdami/apdzīdami tos no autobusa, kam alus beidzies, kā arī tos „brašuļus”, kas rāvā augšā teltīs..., hehe, bet skats bij labs viens airē pārējie 2i guļ izrubījušies, viens ar galvu ūdenī, un tas airētājs lamājās, ka šim vienam jāairē! Še nu bij pļēguri augšā cēlēji..

Ceļā pa upi un trakajām akmeņainajām krācēm paspējam salauzt 2 airus un uzspridzināt pusi laivas. Saules svelmē nocepušies, dunduru sakosti, vienubrīd man pat dēle pie pleca piesūcas, pēc 10 stundu airēšanās esam nonākuši galā, kur uzcēluši teltis, domājam ēst un iet gulēt, jo nespēks ir pamatīgs. Pa to laiku tā cita kompānija tukšo pēdējo šņabi un štuko kā, kur kādā veikalā dabūt ko dzeramu.

Trešā diena:

Ap 7iem pamostamies, pabrokastojam, piepūšam mūsu ekstrēmo CCCP laivu un dodamies tālāk, baudot sarkano klinšu krastus. Tik īsti nav zināms cik tālu tā Salacgrīva, katrs saka savādāku attālumu. Ceļā, protams, atkal daudzas krāces, kad jākāpj ārā un jāmēģina saturēt straumē laiva, bet tie vella akmeņi... sasitu asinīs kāju, gandrīz izlauzu rokas pirkstu, potīti, ... zvungur-dundur, bet tas viss iederas pie upes brauciena.

Uz krāces pārtrūka mūsu piekabe, nācās pārsiet savādāk, taču secinājām, ka visas mantas piekabē slapjas, jo apakša pilna ar ūdeni un vēl mūsu apakšsēdamie guļammaisi ar slapji, bet kas trakākais, izrādās ar maiss kur fočiks mobilie ir caurs un viss slapjš. Tā, ka pil...

Liekas pēdējos 200 metrus līdz Salacgrīvas tiltam es peldēju peldus ūdenī un te nu pl. 17:14 esam galā ... 45 km uzvarēti.
Izklājām slapjās mantas saulē žūt un gaidam pakaļ mašīnu no Rīgas.