Pirmā diena:
Ar Normunda izsaucienu Pizdu ku karsts! Var atzīmēt, ka mūsu ceļojums sākās.

Atstājuši auto sētā, ņemam pār pleciem lielās somas un dodamies līdz Sanda darbam, kur mums jāsavāc šis un 3 laivas. Protams, karstums tāds.. ka (bet tas vēl nav nekas..!)

Izrādās turpat mīt Prāta Vētra un var rakstīt droši draudu vēstules, jo tur ir tā pastkastīte...

Apbruņojušies dodamies uz autoostu ar kājām, paceļam vēl uzskrien un drusku panes manu guļammaisu Vaboles kungs, taču smago laivu viņš negribēja nest... maita! Kaukā ar tulznainām rokām esam nonākuši autoostā. (karsts!) Sandis pat pārvelk kreklu. Te nu stāvot 11. busa celiņā, jau paspējam sakrāmēt bagāžu neriktīgajā autobusā, labi, ka uzprasījām šoferim, izrādās gandrīz vienā laikā izbrauc dažādi autobusi. Satiekam skolotāju un jauniešus, kas ar grasījās krāmēt savas somas neriktīgajā busā, izrādās šie arī uz Salacu, tad nu smejoties sarunājam, ja rīt mēs viņus apdzīsim - šie mums kasti alus, paši piedāvājās (tiesa kad vēlāk ar apdzinām, alus šiem jau bija beidzies).

Iekāpjam īstajā autobusā. Taču tur tāds karstums!! Kaukāc ārprāc un uz ceļa štopars, kādu stundu braucām caur Rīgu līdz Juglai. Uz miesas piles izveidojušās, gar deņiņiem un kaklu straumītes tek un bārda pil. Apkārt cilvēki sten un vaid, itkā optimistiski smejas. Liekas tādu karstumu sen nebiju piedzīvojis (ja nu vienīgi pirtī), ka bez maz vai apenes var izgriezt..., un vējš aiz loga ir tikai sapnis. Beigās tam visam štoparim iemesls bija uz ceļa saplīsušais ‘Lido’ limuzīns, khe khe.

Pēc 3 stundu brauciena izlemjam izkāpt Staicelē, nopirkt vēsu alu un turpināt ceļu pa upi līdz Ķekariem, kur citi laivu braucēji (beigās izrādās galīgi pillā) sēž un gaida. Dodoties uz upi, pa ceļam vietējie puišeļi izjautājas viskauko, kurp tad mēs un vai nav cigaretes. Un šiem prom braucot Normunds izsaka vienu no brauciena pērlēm Kādi mazi tvirti ānusiņi!

Pie Salacas upes samontējuši laivu ‘Zodiac”, kas bij kruta, taču nācās nākam dien atdot citiem airētājiem. Tā mēs peldam naktī uz Ķekariem (kādi 9 km) līdz ieraugam degam ugunskuru, nu ja ir īstie... tumšs, taču sagaidītāji visi pillā. Pa tumsu iepazīstamies lāga neredzot sejas. Padzēruši nedaudz alu, dodamies gulēt.

Otrā diena:

No rīta daži apdzērušies razpizģaji aurē un 5os neļauj gulēt, grasās upē mest. Vēl galīgā pārpāli, daži pat negulējuši. bet ieskrējušies, ka VISS ir JĀBRAUC! Sajūta bij tāda, ka nu celšos.... TAD!! Taču, ko nu, miega iztraucēti vien cēlāmies ar augšā (kaut gulēt gājām ap 3iem). Pamodušies dažus pēdējos laivā kāpējus vēl satikām, bet mēs tā mierīgi... uzvārām uz ugunskura brokastis. Pumpējam laivas, bet „jautrība” sākās ar aizņemto Māra laivu – tā uzsprāga! Līmējām, pumpējām, atkal uzsprāgst ... tikai citā vietā! Liekas stundu kādu noņēmāmies. Pa to laiku mums ciemos atnāc visādi vietējie suņi sirotāji. Izlēmuši, ka abās laivās tomēr braukt nevarēs, brauksim 2vietīgajā trīs un tajā otrajā ‘sprāgstošajā’ sakrāmēsim mantas, būs kā piekabe.

Tā nu no 8:00 – 18:00 airējamies līdz dienas mērķim ‘Sarkanās klintis’, kur tāds kā kempings. Pa ceļam satikdami/apdzīdami tos no autobusa, kam alus beidzies, kā arī tos „brašuļus”, kas rāvā augšā teltīs..., hehe, bet skats bij labs viens airē pārējie 2i guļ izrubījušies, viens ar galvu ūdenī, un tas airētājs lamājās, ka šim vienam jāairē! Še nu bij pļēguri augšā cēlēji..

Ceļā pa upi un trakajām akmeņainajām krācēm paspējam salauzt 2 airus un uzspridzināt pusi laivas. Saules svelmē nocepušies, dunduru sakosti, vienubrīd man pat dēle pie pleca piesūcas, pēc 10 stundu airēšanās esam nonākuši galā, kur uzcēluši teltis, domājam ēst un iet gulēt, jo nespēks ir pamatīgs. Pa to laiku tā cita kompānija tukšo pēdējo šņabi un štuko kā, kur kādā veikalā dabūt ko dzeramu.

Trešā diena:

Ap 7iem pamostamies, pabrokastojam, piepūšam mūsu ekstrēmo CCCP laivu un dodamies tālāk, baudot sarkano klinšu krastus. Tik īsti nav zināms cik tālu tā Salacgrīva, katrs saka savādāku attālumu. Ceļā, protams, atkal daudzas krāces, kad jākāpj ārā un jāmēģina saturēt straumē laiva, bet tie vella akmeņi... sasitu asinīs kāju, gandrīz izlauzu rokas pirkstu, potīti, ... zvungur-dundur, bet tas viss iederas pie upes brauciena.

Uz krāces pārtrūka mūsu piekabe, nācās pārsiet savādāk, taču secinājām, ka visas mantas piekabē slapjas, jo apakša pilna ar ūdeni un vēl mūsu apakšsēdamie guļammaisi ar slapji, bet kas trakākais, izrādās ar maiss kur fočiks mobilie ir caurs un viss slapjš. Tā, ka pil...

Liekas pēdējos 200 metrus līdz Salacgrīvas tiltam es peldēju peldus ūdenī un te nu pl. 17:14 esam galā ... 45 km uzvarēti.
Izklājām slapjās mantas saulē žūt un gaidam pakaļ mašīnu no Rīgas.

Pirmkārt- Supersmukā dziesma! :)
Otrkārt- Salaca ir pasakaina, un lai arī lielākais dzīves gājums pavadīts TUR pie upes, tomēr ne reizi nav ar šitādām gumijniecēm laivots. Tāpēc - Urrā Tev! ;)
Treškārt - nu ja :)

Kā reiz pirms gulētiešanas izlasīju un izskatīju. Nositam pēdējos odus un uz čučumuižu ;).

Par to visu pienäkas 2 balvas: Gatim par garo stästu un Normundam par mazajiem tvirtajiem ānusiņiem. Hehe.