Gribi teikt, ka būtu labāk, ja justos nevajadzīgs un lieks?

precizēju, sajūta, ka tik vajadzīgs, cik ļoti tu nevēlies būt vajadzīgs, tā, ka otrs nav pietiekami pašpietiekams. It īpaši, kad abi tā kā saprot, ka viss uz to iet.

ka galu galā traucēs man dzīvot, ka tas nav tāds vienkārši sekss, es iespējams, nemāku pietiekami labi aprakstīt

Un kā šī sajūta, ka esi otram vajadzīgs, var traucēt dzīvot?

konkrētajā gadījumā tai vajadzēšanai līdz šim bija pietiekami daudz nelāgu blakus efektu un turpmāk ar vēl paredzams diezgan daudz emociju un citu ne pārāk patīkamu lietu

Piemēram?

pietiekami detalizēti neesmu rakstījis, bet kopdzīve bija ļoti tālu no normālas. un ne jau galvenokārt manis dēļ

Agdies - dziļi atvainojos par tik nekaunīgu iztaujāšanu, vnk.. Es laikam kaut ko sāku saprast. Ja vēl Tu kā vīrišķis varētu pateikt, vai šī sajūta - nu, kad esi vajadzīgs pārāk daudz - ir pārvarama un aizmirstama vai arī iesēžas dziļi aknās, iznīcinot jebkuru iespēju aizstāt to ar jaunu info, tad būtu pavisam labi. :)

man liekas, ka pārvarama un aizmirstama, bet tas drošvien tāpēc ka esmu ļoti labdabīgs, tolerants un uz kompromisiem izejošs eksemplārs :)

Bet galu galā, tas vajadzīgums ir tāda pārejoša lieta ilgtermiņā. T.i. šī sajūta normāli pārī var fluktuēt no viena uz otru un atpakaļ. Bet te un tagad - vienkārši nav labi ar tādu, brīdī, kad neesmu gatavs to pieņemt.

Varbūt slikti arī tas, ka tā ir tāda atbildības uzkraušanas uz to otru - vajadzīgs esi tu man, un neviens cits neder, tad nu performē lūdzu.

Kas attiecas uz Tavu pēdējo teikumu, tad tādu joku es te pirms kāda laika laikam izspēlēju. Tak nu vairs netieku pāri, jo cilvēks, uz kura ādas es to izspēlēju, nevēlas par mani vairs neko dzirdēt, bet es savā naivajā prātiņā nespēju samierināties, ka kaut ko tādu esmu izdarījusi un nespēju sagaidīt brīdi, kad varēs ar konkrēto personu normāli parunāt un vienlaikus atsvabināties no vainas apziņas & sirdsapziņas pārmetumiem.
Ek, ļauži, ļauži - ko gan mēs ar sevi un citiem darām?
(tas bija retorisks jautājums)

uzraksti vēstuli

Kam - Tev? :)

es biju domājis tam cilvēkam, bet var arī man, jā :D

Vai tas nozīmē, ka gribas sajūtu, ka otram ir patīkami būt kopā ar tevi, bet tajā pašā laikā viņš spētu būt laimīgs un viņam nekā nepietrūktu pat tad, ja tevis nebūtu līdzās?

haha, tuvu tam. Labi, man ir citādāk, es šobrīd (zinu ka tieši šobrīd, nākotnē pāries) nevēlos jebkādas saistības.

:D ha! tieši šāds teksts man ilgu laiku stāvēja oho.lv ailītē par cilvēku, kādu es meklēju :D

Un atradi? Vai arī saprati, ka tomēr meklē citādu.. :)

Neatradu vis - tomēr cilvēkiem ir tāda tendence, ka vai nu viņi ir diezgan lieli pofigisti, kuri piekāš mani, vai arī viņi nav pašpietiekami un rezultātā viņus atgrūžu es..

šobrīd prioritātes mainījušās :)

RSU?? Vai tas nebij man??

Pardon, mazliet kļūdījos.. :) Tā gadās, ja susuru pilna ciba un tad nevar saprast, kurš ir kurš.
Katrā ziņā apsveicu pagājušajā dzišindienā. Divdesmitseptiņi ir ellīgi viltīgs skaitlis - daudzu stāru mirījamais gads. :) Vismaz es šo skaitli savā vecumā gaidu bez maz vai kā izredzētu Jēzus vecumu.

RSU sesija jau beigusies, ja reiz pa cibu slapsties? :)