18.11.09 23:42Vakars izvērtās ļoti ļoti tīkams. Kaut gan bija tūkstošiem (kā Dāvis mani izlaboja) cilvēku visur, kaut gan bija jādodas uz Vanšu tiltu, kur pūta brangs vējš, sen nebiju bijusi tik labu draugu kompānijā - kad var ākstīties, dejot fon-dejotāju manierē, skaļi dziedāt līdzi ne visai kvalitatīvām, bet visiem labi zināmām dziesmām, kad apkārt ir draugi, kuri to visu lieliski saprot un līdzdarbojas! Un kafejnīca Mojo ir viena feina vieta, kur noteikti atgriezties!Ak, ceru, ka drīzi būs mums vakars pie Ilzes! :) |
Cette fois, c'est moi
Jaunākais
16.11.09 15:31Aizvadīta Dandaru 29. dzimšansdiena. Beidzot mani var saukt par īstu dandaru, gada laikā esmu izpelnījusies šo godu. Vakardien bija sajūta kā pēc īstas dzimšanas dienas, kā pēc kaut kā liela liela, kas dzīvē ilgi gaidīts un nu ir pagājis. Patiesībā, nu tikai viss ir sācies! Tāds tāds nogurums!Vakara pieturpunkti: zāle ar paškrāsotiem karogiem, priekšnesuma mēģinājums, staigājošs lampiņ-cilvēks, Aļņa ļoti efektīgā ierašanās, mūsu priekšnesums par dandaru nākotnes ceļojumu uz mēnesi, par mani: vienmēr pastalās un saktiņa, kas piesprausta da jebkur, uzlūgšana uz deju krievu valodā (man īpaši..), pārģērbšanās, karte, anketas, Alma, svinīgais rituāls, mans dandaru krusttēvs, vīns un pašceptā rainbow kūka, dandaru albums, 164. numurs, danči, danči, danči, Ansis, danči, ķīlas, bučošanās un šņabis 5 no rīta. teju dandars |
9.11.09 23:23Atgriešanās no lielā ceļojuma Rīga-stopēšana-Ventspils-danči-Ērika dzimšansdiena-stopēšana-Kuldīga-Saldus-Rīg |
5.11.09 00:39Viena no izcilākajām filmām, kāda redzēta - Nordwand (2008). Godpilni ieņem vietu blakus Into the wild. Ne vārdos aprakstīt, bet paša acīm skatīt! |
1.11.09 21:02man blakus uz galda vāzē stāv krāšņs mārtiņrožu pušķis - no laukiem, no Jēkabpils puses, no pieDaugavas, tantes Nellijas dots.pēc sestdienas dancošanas Koknesē sēdos vilcienā kopā ar Jāni Alni (starp citu, grāmatā, kuru šobrīd lasu, arī viens no galvenajiem tēliem ir Jānis Alnis), devos uz Krustpili. silta pirtiņa ar mušām, kaķiem, nākamajā dienā krietnu pastrādāšanu pagalmā, lapas un āboļus grābjot. pastaiga pa pļavām, jauniestādītu mežu. jā, redzējām arī spriganu stirniņu! cīkstēšanās un atpakaļbrauciens uz Rīgu mašīnas aizmugurē saspiestai starp to pašu Alni un māsīcu(?) Elzu. bet mārtiņrožu pušķis rotā manu šodienu! |
31.10.09 00:16pienācis laiks, kad organisms uzstājīgi jautā pēc Tesas. nepilnības sajūta šobrīd tamdēļ. |
30.10.09 23:45Šorīt cēlos agri, tramvajā ar milzīgu kapu vainagu rokās pārvarēju posmu Imanta-Autoosta. Laiks skaidrs, mierīgs, ne vēja pūsmiņa nesaviļņoja Daugavu un auksts - nežēlīgi knieba aukstumneizturīgās vietās. Šāds laiks arī asociējas personīgi man ar bērēm. Turpinājumā 3 stundas autobusā līdz Kuldīgai, vēl trīs picērijā, kavējot laiku ar grāmatas lasīšanu un šā tā apēšanu. Nesaprašana jau pirms izbraukšanas par kapiem - it kā Jaunie kapi, taču tādu Kuldīgā nav (ar konkrēto nosaukumu). Variants, ka Jaunie kapi ir tīri hronoloģiski - Jāņkalna kapi. Lai visu noskaidrotu, nopērkam jaunāko vietējo avīzi, kur rakstīts - "no jaunās kapličas uz Meža kapiem" (kur te Jaunie kapi??). Lai tiešām pārliecinātos, nosūtam ziņu-jautājumu kursabiedrenei (viņas dēļ arī esam Kuldīgā, jo mamma nomirusi :/) - jā, esot Meža kapos, bet bez kapličas. Tā kā kartes mums nav, pēc padoma jautājam vietējiem - vairāki cilvēki norāda uz vienu virzienu. Tur arī dodamies - jaunā kapliča ir (balta, skaista), kapi arī turpat. Līdz pat plkst. 15iem nerodas šaubas, ka kaut kas varētu nebūt tā. Kad arī noteiktajā laikā nekas nenotiek - dzīvības pazīmju nav, sākam prātot. Kapliča ir, vairāki kuldīdznieki norādījuši uz šo vietu, bet.. nekā. Par laimi garām iet kāda kundzīte gados - viņa mums apskaidro, ka Meža kapi esot vēl tālāk - tur, tajā uzkalniņā, kur priedes, ir norāde + kāds kilometrs pa zemes ceļu. Pulkstenis jau rāda 15:15, tāpēc viņa izsaka bažas, ka mēs diez vai paspēsim. Vainags taču mums jānoliek, tāpēc ātrā tempā ejam norādītajā virzienā (kopumā kādi 2 kilometri bija). Jā, ir bērinieku pulks, mēs viņiem pievienojamies, mācītājs jau runā. Skumji, ļoti ļoti skumji. Palika vīrs un trīs meitas, vēl citi radinieki. Raudāšana, arī es neizturu, tad viss, kas pieklājas bērēs - vārga dziedāšana "zem" mācītāja skaļās, ne visai muzikāli pievilcīgās balss, runas par aizkapa dzīvi, grēcīgumu utt. Aizdomājos, ka es savās bērēs negribētu mācītāju, kas runā gluži "tukšu" - kā ķeksīša dēļ, lai labāk izsakās kāds vai kādi, kuri tiešām mani pazinuši; un dziesmas - latviskas, skaistas, tautasdziesmas!, mirušajam tuvas, nozīmīgas un mīļas dziesmas, ne tās gaudulīgās baznīcdziesmas... Tante ar sintazatoru arī mazliet komiska - krāsainiem knaģiem piesprausti vārdi.Žēl, ļoti žēl, ka tā notiek. Laikam jau jāatrod kas tāds, kas motivē, palīdz dzīvot tālāk pēc šāda pārdzīvojuma. O. Vācietis: "Un lai mūžīgi pastāv [..] Asaras cilvēku bērēs." |
Powered by Sviesta Ciba