| Lonelyness 34 - Gleznotāja |
[24 Oct 2012|03:16pm] |
Ceļš uz Dienvidiem bija garš, es jau nonācu dzimtajā zemē, bet arī tur vēl gabals ejams. Ir nogurums, gribētos kaut kur piestāt. Nonācu līdz Gaujas krastam, kur ieraudzīju kādu meiteni gleznotāju. Viņa šķita pazīstama, pienācu tuvāk.
Jā, atceros, mēs dzīvojām uz vienas ielas, kad vēl bijām pilsētā. Vai arī viņa tagad ir izmukusi?
Toreiz biju viņā iemīlējies, man bija kādi sešpadsmit, bet viņa vēl jaunāka. Tas mani mulsināja, tāpēc kautrējos viņu uzrunāt tieši un meklēju veidu, lai netieši iepazītos ar viņu. Nonācu viņas brāļa kompānijā, viņi gan bija iedzērāji, bet nebija citas izejas, kā piebiedrojos, lai redzētu gan viņu biežāk, gan vispār, kā ļaudis dzīvo. Tanī kompānijā bija kāds čigānu puika. Divi gadi jaunāks par mani, bet varen stipru un pieaugušu miesu. Viņš nāca uz mūsu ielu pie savas meitenes, kāda turīga uzņēmēja meitas. Kādu dienu mēs aizdevāmies ciemos pie gleznotājas brāļa un palikām kāpņu telpā. Un, mana veiksme, pretī mums iznāca pati gleznotāja. Es sāku domāt, kā lai uzrunā. Kamēr domāju, tikmēr čigānzēns pienāca pie viņas klāt, sagrāba aiz dibena un sāka skūpstīt. Vērojot to kādas divdesmit minūtes es pazaudēju cieņu, gan pret gleznotāju, kas tam ļāvās, gan pret čigānzēnu, jo viņš man stāstīja, cik ļoti mīl citu meiteni, raud naktī viņas dēļ un tā tālāk. Tā cita meitene turklāt dzīvoja turpat blakuskāpņutelpā. Tā es pamazām atsvešinājos no tās kompānijas, tās vietas un dzīvesveida.
Augstākās izglītības studiju laikos atkal satiku viņu un iepazinos. Viņa pat mani uzrunāja. Uz to laiku viņa bija iemācījusies smēķēt, un mani tas atbaidīja.
Kopš tā laika pagāja daudzi gadi, bet tagad viņa mani atcerējās un sveicināja un jautāja, kā iet. Es izstāstīju par aiziešanu no pilsētas.
- "Es tā nevarētu. Laukos taču nevar izdzīvot! Turklāt man vajag sabiedrību, teātri, izstādes! Laukos ir tikai smags darbs!"
- "Arī laukos var gleznot," atbildēju es. "Bet tas gan, audekls pašam no liniem būtu jāauž, un krāsas jāiegūst pašam no augiem, to saknēm, lapām, koku mizas. Toties laukos var gūt dvēseles mieru un būt netraucētam."
- "Ak, bet vai to visu var pagūt, ja gribas vien gleznot! Un kas tas par dvēseles mieru, ja nav naudas, par ko nopirkt visas dzīvei nepieciešamās lietas! Nāc pie manis ciemos vakariņot un pārnakšņot, paskaties, kā es dzīvoju!"
Es piekritu. Man viņa vēl patika, īsta skaistule, baltu gaišie mati pat baltu zemē ir kļuvis retums, un vēl gribējās aizmirsties, kas labi padodas ļaudīs. Mēs iegājām Volmāres mazpilsētā. Mazpilsēta bija gana klusa, retais vēl nav pārbraucis uz lielpilsētu vai tālajām zemēm. Daudzdzīvokļu mājas pustukšas vai pamestas, dažas tika nojauktas celtniecības materiāliem jaunbūvēm tur, lielajā pilsētā. Viņas dzīvoklis sakopts un jauns, bet gandrīz neviens priekšmets, neviena virsma tur nav bijusi no dabas, viss nedzīvs, tai skaitā vakariņas. Man palika viņas žēl, gribējās paņemt viņu pie sevis uz mežu. Tur viņa varētu gleznot cik uziet, es viņai sarūpētu pārtiku un glezniecības rīkus. Šeit viņai nav tik daudz laika gleznot, jo ir jāstrādā, lai nopelnītu naudu. Bet darbs un betons viņu novārdzina. Viņa centās piepūst man matraci gulēšanai, bet nevarēja. Atmeta smēķēt vien pirms dažiem gadiem. Elektrosūknis salūza, viņa iedeva pūst man. Es atliku madraci malā, teikdams:
"Tev ir gana plata gulta, es varētu gulēt tev blakus zem atsevišķas segas. Esmu tā darījis iepriekš pilsētas dzīves laikā un pratu savaldīties."
Viņa nobrīnījās, aizdomājās, bet piekrita. Mēs apgūlāmies, es centos aizmigt. Tad viņa mani uzrunāja:
- "Tev tiešām jau rīt jādodas? Tu nevarētu aizkavēties vēl?"
- "Es nevaru, manis nav bijis mājās jau pietiekami ilgi. Man jāsagatavojas ziemai."
- "Es arī gribu aizbraukt prom no šejienes. Bet uz Rietumiem. Tur es varētu pārdot savas gleznas. Šeit tās nevienam nav vajadzīgas. Bija tikai viens cilvēks, kas tās pirka no manis par naudu, bet tur ir daudz vairāk mākslas cienītāju.
Es aizdomājos par to puisi no pilsētas laikiem, atcerējos viņu. Viņš droši vien viņai tā arī neatzinās. Viņa tā arī nesaprata pati, ka viņš viņu mīl, tāpēc arī pirka viņas gleznas. Jo ne jau gleznu cilvēks pērk, bet daļu no gleznotāja dvēseles, ko vēlas ielikt sevī. Tas ir veids, kā būt kopā ar to cilvēku, ja tu jūti, ka savādāk nespēj pietuvoties.
- "Brauc man līdzi uz Miglas zemi! Es nezinu turieniešu valodu, bet tu zini! Tu varētu atbalstīt mani! Pats, zinādams valodu, tu viegli atradīsi darbu! Turklāt tu varētu muzicēt uz ielām un gūt papildu ienākumus! Turienes lielpilsētā ir tik daudz ielu mūzikantu!"
- "Uz miglas zemi?! Es zinu miglas valodu, bet neticu, ka tur lielpilsētā cilvēks būtu vajadzīgs. Mēs priekš miglas ļaudīm esam vien mežoņi. Tanī lielajā mākslinieku pulkā, kas tur jau ir, mani arī neviens nepamanīs. Turklāt, es neesmu tam gatavojies."
- "Tad es braukšu viena... Bet es noteikti iekārtošos! Kad es iekārtošos, vai tu brauksi pie manis ciemos?"
- "Tas ir diezgan tālu... Bet ja man būs iespēja, es atbraukšu."
Es gribēju gulēt, bet viņa šķiet, negribēja rimties sarunā. Es kaut ko sapratu un apliku savu roku ap viņu un apskāvu. Biju domājis, ka tā mēs aizmigtu, bet arī viņa aplika savu roku ap mani. Asinis sāka plūst ātrāk, un apskāvieni pamazām pārvērtās glāstos, kas ilga visu nakti. Zinādami, ka šķirsimies, neatļāvāmies skūpstīt viens otru, kur nu vēl vairāk. Rītausmā aizmigām.
Kad pamodos viņa jau bija augšā un gleznoja. Pienācu tuvāk klāt, lai apskautu, jo sirdī jau pieķēros viņai. Bet viņa bija vēsa:
- "Ko tu dari? Tu esi smieklīgs!" viņa nosmejās. Lūk, man ir dāvana priekš tevis."
Viņa iedeva man gleznu.
|
|