| Lonelyness 28 - Attapties |
[03 Dec 2011|11:42pm] |
Ienāku iekšā savā midzenī, bet kas par dīvainību, no iekšpuses tā ir daudzstāvu guļbūve, un kāda! Bez nevienas naglas! Telpas plašas, lielākās no tām vidū ir ar linu galdautu un neskaitāmajiem ēdieniem klāts galds, bet ārā troksnis - pienāku pie loga un redzu, ka visa mana pļava ir piecelta ar mājām un ļaudis ārā gavilē, sievas dzied:
"Tev, puisiti, caurs prātiņis,
Caura tava cepurite:
Tu domaji to meitiņu,
Kas uz tevi nedomaja."
Un tiešām, skatos, man galvā cepure. Noņēmu to nost no galvas, bet no tās izkrīt pele un aizlaižas stūrī. Bet cepurē tik tiešām ir izgrauzts caurums.
Te es pamodos. Tas bija tikai sapnis. Bet nojausma par to, ka glābēja par mani ir aizmirsusi, mani neatstāja, kaut arī kopš viņas aizbraukšanas ir pagājusi vien nedēļa. Es izlēcu ārā no būdas un skrēju vien atpakaļ uz treju upju ieteku jūrā, lai izdibinātu, kas notiek.
[izdomāts]
|
|