Picking up pieces of a broken heart -- Day [entries|friends|calendar]
Toulouse-Lautrec

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Lonelyness 27 - Ceļa galā [26 Nov 2011|11:06pm]
Beidzot esam klāt, pajūgu atstājām ēnā tālāk no upes - dikti tie zirgi raujas pie aukstā ūdens, bet paši vēl nav atdzisuši. Pļava smaržo pēc meža zemenēm. Šī smarža mūs aizkavēja pie tām ogām.

Tad atbrīvojām zirgus no pajūga, tie aulēkšiem devās uz upi, kad padzēra, ieņēma pļavas pie ceļa. Gribēju vest glābēju izrādīt savu mitekli.

- "Tāds pats kā tiem vendiem?? Es tādā nenakšņošu." Te viņa ieraudzīja neapdzīvotu mednieku māju ceļa malā. "Tur! Es palikšu šinī mājā. Iešu nolikt tur mantas, tad dosimies apskatīt tavu pļavu un dzīvesvietu."

Pienācām pie mednieku mājas, iegājām iekšā. Gribēdami iet ārā sastapām pie durvīm vēju, bet debesīs ātri tuvojās negaiss. Vējš zvanīja zvanu pie pastkastes. Zirgi noslēpās mežā. Sākās pērkona negaiss. Apsēdāmies pie loga viens otram blakus, vērodami lietusgāzi.

Es apskāvu viņu. Mans sapnis beidzot piepildījās. Es atradu sev dzīvesbiedreni un atvedu uz mājām. Nu mēs varēsim kopā savīt šeit ligzdu un nodibināt ģimeni. Viņa atbildēja uz manu apskāvienu. Lietus nerimās. Mana sirds arī. Es pieskāros ar savu muti viņas sejai, katrai tās daļai. Tikai lūpām nē. Vēl nekad nebiju nevienu skūpstījis. Viņa turēja acis ciet. Es skatījos uz viņas seju un nevarēju atraut acis. Man gribējās viņu noskūpstīt. Pieskāros viņas mutes kaktiņam. Pēkšņi mani uzrunāja mana sirdsapziņa, sakot, ka tā ir tikai ilūzija, kas man tiek dota, lai es saprastu, ka tas nav mans liktenis un ka nākotnē mani gaida kas cits. Tāpēc nedrīkstu pārāk aizrauties, jo atpakaļceļa nebūs, es ierakstīšu viņu savās atmiņās uz visiem laikiem un pazaudēšu viņu kā labu draugu, jo viņa nevar palikt pie manis.

Tad atkal apskatījos uz viņas seju, tik mierīgu, un tomēr pieskāros viņas lūpām ar savām viegli, viegli. Viņa atbildēja.

Es gaidīju lielu jūtu uzplūdumu, taču nesajutu neko. Es gaidīju spēku, kas manī iesplūstu, taču nekas nenotika. Man prātā ienāca doma, ka tā tiešām ir ilūzija un es viņu nemīlu. Tikmēr viņa nolika galvu man uz pleca, lai neredzu viņas seju. Es nesapratu ko viņa sajuta. Man sagribējās glaudīt viņas galvu. Viņa paņēma kleitas malu un noslaucīja seju. Viņa raudāja.

Pērkona negaiss beidzās. Mēs izgājām ārā, es paņēmu izkapti un pļāvu slapju zāli, viņa par godu manai atgriešanos spēlēja dūdas. Viņa smaidīja savādāk kā iepriekš. Smaids bija krietni gaišāks. Arī saule uzspīdēja no jauna. Palika silts un mēs aizgājām peldēties uz upi.

Pārnakšņojām mednieku mājā, es gulēju blakusistabā. Šodien gan mums būs jāaiziet līdz manām īstajām mājām. Bet pa ceļam tik daudz meža zemenes, ka cauri nevar iziet. Tā mēs tās lasījām visu dienu un nelaida meža zemenes mūs uz manu pļavu.

Atradām sausus zirņus un nolēmām tos iestādīt. Es samērcēju tos ūdenī, bet viņa uzraka lauku, es arī piebiedrojos rakšanai. Tad paņēmu zirņus un iestādīju savā dobē. Atlikušos zirņus izbārstīju pa savu dobi. Dīvaini, es aizmirsu par viņu. Viņas uzartā dobe palika neapsēta.

Vakarā sēdējām mājā un ēdām. Es paņēmu sagrieztas rupmaizes galotni, domādams, ka viņai labāk garšotu vidus. Te pēkšņi viņa, kad es jau maizes garozu biju mutē ielicis, iesaucās, ka viņai tādas ļoti garšo. Es biju apēdis pēdējo. Tā es pievīlu viņu otro reizi.

Pienāca laiks viņai doties atpakaļ, zirgi pabaroti un iejūgti:
- "Tu taču atgriezīsies?"
- "Noteikti! Es kaut ko izdomāšu."
- "Mēs tā arī netikām līdz manai pļavai. Pērkons un meža zemenes neļāva."
- "Citu reizi aiziesim. Es atgriezīšos. Es noteikti kaut ko izdomāšu."
Viņa aizbrauca atpakaļ uz lielpilsētu.

[izdomāts]
post comment

navigation
[ viewing | November 26th, 2011 ]
[ go | previous day|next day ]