| Lonelyness 18 - Pazudušo bērnu dārzs |
[05 Sep 2011|11:24am] |
Iegāju tumšā telpā, kur stāvēja vien sveces. Neskaitāms daudzums mazu svecīšu. Telpa bija bezgalīgs labirints. Pēkšņi sadzirdēju, kā caurvējš aizcirta durvis. Pagriezos, bet durvju vietā bija vien eja uz bezgalības otro pusi. Sāku iet, tad skriet, tad noguru un apstājos, atspiedos ar rokām pret ceļiem, trūka elpas. Nomierinājos, tad atkal sāku lēnām iet. Mugursoma šķiet ir smagāka. Attaisīju to vaļā, redzu, tanī daudz sveces. Smaržīgas un siltas, kā tikko izlietas. Sagribējās kādu aizdedzināt, izņēmu ārā un jau gandrīz pieliku klāt pie uguns, kad sadzirdēju jaunas sievietes balsi:
- "Ko tu dari? Uguns taču ir jāņem no enģeļa rokām."
- Es pagriezos un ieraudzīju jaunu vientuļo māti ar vienu iedegto sveci rokās. Sveču gaisma atmirdzēja viņas gaišajās acīs. Kā gan kāds varēja atstāt tik skaistu sievieti vienu?
- "Parādi..." viņa gribēja izņēmt man no rokām svecīti, pieskārās, sajuta sveces siltumu, atrāva roku un iesaucās: "Ak, tu, tā taču vēl ir dzīva! Tu vispār zini, kur atrodies?!
- Es noliedzoši pakratīju galvu ar neizpratni sejā.
- Viņa paņēma manu roku un aizvirzīja to kopā ar sveci atpakaļ somā, lai lieku vietā: "Šeit ir pazudušo bērnu dārzs. Ja tavs bērns piedzimst nedzīvs, tā dvēsele uzkavējas šeit. Enģelis visas dvēseles sapulcē un aiznes atpakaļ Dievam, to radītājam, kas viņas mierina un atgriež atpakaļ dzīvības kokā. Tev tavas sveces ir jāaiznes savai sievietei. Šeit parasti atļauj ienākt tikai pārim. Vientuļniekiem atsevišķos gadījumos."
- "Kāpēc tu esi viena?"
- Viņa klusēja. No viņas sejas varēja nolasīt atmiņas par vilšanos.
- "Jā jau es te tiku ielaists, tad noteikti arī man ir attaisnojošs iemesls."
- "Droši vien pa baznīcas tumšo stūri iekšā iegāji?" viņa uzsmaidīja. "Jā. Mūsdienās tik daudz cilvēku nolemj atteikties no bērniem, lai pretī saņemtu panākumus, slavu, labklājību, piedzīvojumus vai citus šīs dzīves pārejošos labumus. Ko tad tu gribi?"
- "Ģimeni. Un daudz bērnu."
- "Tad tev šeit noteikti nav jābūt. Ir kaut kas cits, kamdēļ tevi te ielaida. Tev ir jāatrod, kas tas ir. Ejam, tu domā, es tikmēr izvedīšu tevi ārā. Te laiks rit lēnāk kā ārā, jāsteidzas, mani bērni gaida mani mājās. Tevi arī noteikti kāds gaida."
- "Negaida mani neviens. Tāpēc laikam arī tiku ielaists šeit."
Viņa neko neteica. Atrada brīvu vietu savai svecītei, kaut ko pačukstējai tai, tad gāja. Es atpaliku piecus soļus. Neskaitāmas sveces gar acīm reibināja. Te aiz kāda pagrieziena bija tumsa. Viņa atskatījās uz mani un iegāja tanī. Es līdzi.
Attapos ārpus baznīcas pie enģeļa. Vientuļā māte bija izgaisusi. Acīmredzot tie pieci soļi, kas mūs šķīra tur pēdējā brīdī, bija ilgs laiks šeit ārpusē. Gribēju uzrunāt enģeli, bet viņš bija kā no akmens. Arī sveču manā somā vairs nebija.
[izdomāts]
|
|