| Lonelyness 15 - Mans stāsts, Atdzīvinātāja |
[24 Aug 2011|08:55pm] |
Es viņai stāstīju par savām pļavām, mežu, nodomu celt tur māju, kopt dzīvniekus, nodibināt ģimeni, lielu, lielu. Viņa tik klausījās, par sevi ne vārda un turēja roku uz drānas, kas apsedza kaut ko iekš bungām. Tad viņa jautāja, kā man izdevās atbrīvoties.
- "Caur Kristu," atbildēju es. "Es domāju, ar Kristus mācības palīdzību.
Tā māca dzīvot pēc iespējas pieticīgāk un mīlēt visu un visus. Tā es pakāpeniski zaudēju interesi pret mantu un ērtībām."
- Bet tas nav vienīgais, vai ne?.
- Jā, man ir gadījies nokļūt mežā uz ilgāku laiku. Tad es atgriezos stiprāks. Tas likās satriecoši. Protams, iekš mūriem tas spēks ātri izklīst. Tad gribējās atpakaļ laukā, arvien vairāk un vairāk, līdz paņēmu kāzām iekrāto zeltu, nopirku zemesgrāmatu un pazudu.
- Kāzām? Kā ar līgavu?
- Nebija, tāpēc arī iztērēju.
- Labi, ka iztērēji. Ja līgavas nav, tad zeltu nekrāj, nedrīkst izaicināt likteni. Krāt var spēku, prasmes, zināšanas, paša rokām darināto pūru, tikai ne zeltu. Zelts nes nelaimi.
Bet ne visu zeltu tu iztērēji, zemniek.
- Es var būt jau šovasar nopirkšu kādu dzīvnieku...
- (pārtrauc) Ne par to zeltu es runāju. Bet par to, ko taupi, lai gredzenu darinātu. Arī tas tev nesīs nelaimi.
- Es pārsteigts: "Kā tu zini? Es vēl neesmu to rādījis un stāstījis nevienam! Kas tu tāda esi?"
- "Uzminēju. Es esmu Atdzīvinātāja, es atgriežu cilvēkus atpakaļ pie dzīvības. Neļauju viņiem iet to ceļu, kas noved viņus pie nāves."
- Es saprotu mājienu: "Es zinu, ka turp, kur eju tagad, mani gaida briesmas. Bet es nevaru apstāties. Es nevaru turpināt dzīvot viens!" Es paņemu viņu aiz rokas un ieskatos acīs.
- Viņa saprot mājienu, bet izrauj roku: "Kopā ar tevi es neiešu. Mans liktenis ir tikai viens bērns. Var būt divi vai trīs. Un vīrietis, kas mani iemīlēs arī tad, ja pilnīgi nesapratīs manu dzīves ceļu, taču kaut pakāpeniski, bet atteiksies no vecā dzīves ceļa manis dēļ."
- "Jums sievietēm ir vieglāk. Mēs, vīrieši, jūs mīlam tik dēļ jūsu skaistuma. Mums ir vienalga, kādas lupatas jūs nēsājat, kas jums pieder un ar ko nodarbojaties. Bet mums, vīriešiem, lai pievērstu sev sievietes uzmanību, ir vajadzīga manta un stāvoklis sabiedrībā."
- "Nav pilnīga taisnība. Manta un slava jums ir nepieciešama tik tāl, cik tāl jums nav nekā cita. Bet laba veselība ir vislabākā tava manta. Un laba, skaidra sirds liks spīdēt spožāk par jebkuru zvaigzni. Arī tu vari izmainīt cilvēkus, bet apjēdz līdz galam, ka esi stiprs, un ka visi koki mežā, katrs zāles stiebrs pļāvā un katra upe un ezers ir tavā pusē."
- "Es negribu nevienu izmainīt ar spēku. Es gribu, lai cilvēki paši mainās, paši aug."
- "Koki mežā paši aug, taču viņiem ir vajadzīga niecīga daļa saules gaismas, lai barotos un zinātu virzienu, kurā ir jāstiepjas. Esi arī tu gaisma. Tā tu liksi cilvēkiem, kas tevi ieraudzīs, pašiem mainīties un kādu dienu vairs nebūsi viens."
Satumst, mākoņi nakts tumsā iedzelteni, gaiss sāka palikt smagāks, kaut kur dzirdama vienmērīga dūkoņa, atdzīvinātāja jau labu laiku kā izgaisusi.
[izdomāts]
|
|