| Lonelyness 13 - Saucējas balss |
[19 Aug 2011|08:12pm] |
Meža takas atkal ved mani uz lielpilsētu. Drīz zāļu diena, būs daudz ļaudis jāsatiek.
Pēkšņi sadzirdu mežā saucējas balsi dainas dziedam. Eju uz skaņu, bet nevaru panākt. Mežā tumšs, nevar redzēt lāga, tik tālumā, šķiet, cauri simtgadīgo priežu biezajiem zariem izlaužas kāds saules stars, no kurienes it kā arī nāk skaņa. Skrienu tur cauri avenājiem, bet kad atskrienu, nav saules stara, bet balss sauc kaut kur citur tālumā, kur arī saules stars no jauna laužas. Sapratu, ka burvība te ir kaut kāda un ir jāpiedomā.
Tiklīdz saucēja atkal iesaucās, sāku locīt līdzi, vienlaicīgi gāju klāt gaismai. Un, brīnums, gaisma un dziesma vairs nebēga, bet vējš priežu zaros skanīgi vilka mums līdzi. Tā, saucējai līdzi locīdams, izgāju, kur gaisma lauzās. Tur tecēja mazs strautiņš, saucēju nevarēja redzēt, tā pārstāja dziedāt. Es piegāju pie strauta, pasmēlu ūdeni lai padzertos un nomazgātu seju. Uzšļakstīju strauta ūdeni sejai, atvēru acis un ieraugu saucēju strauta pretējā krastā.
Viņai bija gari zelta mati, vienkārši vilnas svārki un nebalināts linu krekls, sakta, pie jostas piesietas bungas, bet otrādi, tā kā grozs, un tajās bija kas apslēpts. Pelēkas un lielas acis uzmanīgi mani izvērtēja un izpētīja, tad viņa uzsmaidīja, acīmredzot atzīdama mani par labu esam, un viņai smaidot tā vieta vēl vairāk pielējās ar gaismu, jo tik neatkārtojami spožs bija viņas smaids. Tad viņa iesmējās un aizskrēja. "Pagaidi!" es knapi paguvu iekliegties, paņēmu ieskrējienu un lecu pāri strautam, lai dzītos pakaļ. Lecot pāri, strauts it kā kļuva plašāks, gluži upe, vai arī es kļuvu mazāks un iekritu ūdenī. Zem ūdens, dīvaini, skan dainas daudzbalsīgi dziedātas, negribas pat ārā līst, bet jāievelk elpa. Slapjšs izrāpos ārā pretējā krastā, aizmirsu par saucēju, sāku vilkt nost kreklu, lai no tā izspiestu ārā ūdeni. Kad novilku un jau griezu ārā ūdeni, pēkšņi atkal sadzirdēju saucēju smejamies. Viņa stāvēja krastā, no kura lecu. Krekls pēkšņi kļuva sauss, it kā uzņemdams ūdeni sevī, tāpat arī es viss. Tas ūdens bija īpašs, taču man nebija zināmas tā īpašības un es nevarēju saprast sajūtu, ko tas piešķīra. Kamēr vilku kreklu atpakaļ mugurā, saucēja atkal nu pazudusi.
Tad pēkšņi man tieši aiz muguras viņa ierunājās.
[izdomāts]
|
|