| Known Subject |
[24 May 2010|11:42am] |
Ligzdas vīšana ir mokošs process, ja tas tiek pavadīts vienatnē. Tā ir kā azartspēle - es lieku likmes, bet es nezinu, kas mani sagaida rīt. Vienmēr prātā ir nomācoša doma, ka iespējams, tas viss līdz ar mani pašu nekad nevienam nebūs vajadzīgs.
Koku stādīšana ar domu, ka kādreiz man būs kāds, kas no tiem varēs plūkt augļus. Atkritumu meklēšana un vākšana mežā ar domu, ka kāds kādreiz varētu tanī droši skraidīt basām kājām bez bailēm uzkāpt uz kādas stikla lauskas. Akmeņu vākšana laukā ar domu, ka kādreiz tos izdosies savākt tik daudz, lai pietiktu mājas pamatiem un maizes krāsnij.
Bet tikai divas dienas nedēļā. Tad seko vēl mokošākas piecas darba dienas, kuru laikā tiek ar nepacietību gaidīts, kad atkāl pienāks tās divas brīvdienas - ligzdas vīšanas laiks.
Tik daudz laika jau ir pagājis. Šeit lejā - pingvīnu burzmā un rosībā tas rit tik strauji. Tur, augšā, pie stārķiem, šķiet, laiks apstājas.
Arī šogad pie Jāņu ugunskura es sēdēšu viens pats. Tas saulriets... būs... nepielūdzams. Visīsākā nakts gadā - tā vilksies veselu mūžību. Es domāšu par tiem cilvēkiem, kuri varēja man sēdēt blakus - par tiem, kuri lūdzās, bet neņēmu līdzi, un par tiem, kurus lūdzu, bet tie nenāca līdzi. Domāšu par to, kas būtu jāizdara ar sevi, lai cilvēki man apkārt dalītos nevis tikai divās šajās kategorijās, bet trijās. Trešo kategoriju gan nevarēs saukt par kategoriju, jo tā būs tikai viens cilvēks.
|
|