| Known Subject |
[13 Oct 2009|05:30pm] |
Kad skatījos uz viņu, vienmēr apbrīnoju viņas rokas - tās ir tik mātišķas, sievišķas, smalkas un vienlaicīgi stipras. Viņa tās bieži vien salika tādā veidā, kas man lika iztēloties bērnu viņas rokās. Viņa bija tā, kas uzdrošinājās uzaicināt mani uz randiņu. Nekad mūžā neuzdrošinātos pats. Es gan līdz pat šai dienai nevaru likt sev noticēt tam, ka viņai biju interesants. Nespēju sev piedot to, ka tā arī līdz galam nepalīdzēju viņai pabeigt rakstu darbus. Biju domājis, ka viņai izdosies pašai, bet nē. Viņa ļoti pārdzīvoja. Nesen uzzināju no paziņām, ka viņa aizbrauca uz Eiropu uz gadu. Pēdējo reizi redzēju viņu, kad braucām uz baznīcu. Viņa uz mani tā skatījās, tā savādāk, ilgāk, kā citas meitenes, par kaut ko aizdomājās. Runāja ar mani viņa parasti gan tieši tāpat kā visas citas: ka lauki nepatīkot un ka pilsētas gaismās ir labāk.
Tas visticamāk nozīmē, ka viņa neatgriezīsies no svešām zemēm. Jo Rīga jau no noteikti nav no tām visspuldzīgākajām pilsētām Eiropā. Un kad viņa redzēs spuldzīšu gaismu tur, aizmirsīs pilnīgi visu. Bet, vienalga, pat ja viņa atgriezīsies, es palikšu viņai tik pat tāls savos tumšajos mežos.
|
|