| Breaks |
[09 Apr 2006|11:11am] |
Make a break during your work to break your bones with your quick footwork
Pagaišnedēļ trenējos no visa spēka. Trenējos, līdz paslīdēju pats uz saviem sviedriem un nogāzos. Itkā sasitos, bet ātri pārgāja, un atkal turpināju. Vakar trenējoties sasitu ceļgalu. Kautkā nonācu tādā dinamiskā stāvoklī, kad īsti nesapratu, kas ar mani notiek, un kāja ietriecās ar ceļgalu pret grīdu. Sāpēja, pasēdēju stūrī, pārgāja, atkal turpināju. Tas viss atgādina man Japāņu multseriāla "Naruto" ainas. Šodien aiz vakardienas pārslodzes sāp pleci. Ja labi pārzinātu Bībeli, tad šeit būtu nocitējis pantu par to, ka pareizi sevi pilnveidot var tikai caur ciešanām.
|
|
| Pārāk daudz runāju |
[09 Apr 2006|11:15am] |
Izlasīju šo rakstu no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) forsaken un aizdomājos par to, kā man ir ar pārāk daudz runāšanu.
Šad tad ir brīži, kad kautko pasaku, jo vienkārši gribas teikt vienalga ko. Bet, ja padomāju, tad es vispār nebūtu nekad runājis. Tas tāpēc, ka biežāk es saku tekstus, kas tikai man vienam pašam ir saprotami. Šad tad ar teikto mēdzu aizskart kādu. Tāpēc diezgan bieži ir bail kautko teikt. Nesaku arī. Cibā arī cenšos mazāk komentēt, lai pēc iespējas mazāk pasprūk kāda "apgāzoša gudrība". Itkā var filtrēt bazaru, bet tas ir mokoši, kad jānospiež sevī kāda doma. Vieglāk būt godīgam, lai prātā neizveidojas informācijas skapis par to, kas tad kuram tika un netika izfiltrēts. Bet laikam nāksies izveidot, ja gribu būt sabiedrisks, mūsdienu sabiedrībā integrēts. Bet tā skapja vietā labāk būtu salicis citu informāciju. Piemēram, kad kuram no draugiem ir dzimšanas dienas. Tāpēc labāk vispār nerunāt.
|
|
| Izredzēt un pazaudēt |
[09 Apr 2006|11:30am] |
Dzejolis "Izredzēt un pazaudēt". 1 Aprīlis 2006.
Es viņu mīlēju bez apstājas un karsti,
Viņas seju, balsi, gaitu, viņas vārdu,
Vienmēr tik ļoti aizraut prata viņas stāsti,
Vai tie bij meli saldi, patiesība barga.
Vārgs viņas klātbūtnē es biju, viņu dievināju,
Un kā vergs es biju gatavs visu darīt,
Lai viņai izpatikt, bet diemžēl nezināju,
Ka manis viņai ir par maz, un rīt vai parīt
Noturēt es viņu centīšos, bet nevarēšu,
Jo viņa nežēlos un nedos citas iespējas,
Par mani, sevi nedomās, tā viņu pazaudēšu,
Nekad vairs neredzēt man viņas sejas.
|
|