| Kur tava mīla dzīvo |
[18 Jan 2006|05:47pm] |
Dzejolis "Kur tava mīla dzīvo". 15. Janvāris 2006
Dievs ceļu parādīs,
Dievs tevi aiznesīs,
Kur tava mīla dzīvo,
Tur karogs vējā plīvo
Sarkans ar baltu svītru,
Un tā ir brīnumzeme.
Tur saule aust katru rītu,
Tur piena upes un ķiršu krasti,
Dzīve tur tik ļoti neparasta,
Tik pat skāba mēdz būt kā dzērvene,
Un tik pat salda cik meža zemene.
Bet tu dzīves nevaidies,
Par dzīvi Dievam pateicies,
Dievs ceļu parādīs,
Dievs tevi aiznesīs,
Kur tava mīla dzīvo.
|
|
| Kļūt un būt |
[18 Jan 2006|06:13pm] |
Dzejolis "Kļūt un būt". 15. Janvāris 2006.
Cik mūsdienās daudz amatu un profesiju daudz,
Bet vairāk apkārt cilvēku un visus strādāt sauc
To ambīcijas, iegribas un iespējas, un prasmes,
Kā arī vēlme uzvarēt un sasniegt lielus augstumus.
Un visiem vietas pietiek šajā milzu pasaulē,
Jo visi esam radoši, katrs savā nozarē.
Diemžēl ne vienmēr notiek tā, ka cilvēks, kas prot būt,
Ir apveltīts ar iespējām par to, kas spēj būt, kļūt.
Ja dotība ir skaitīt, tad būs ekonomists labs,
Ja godīgs būt un uzklausīt, tad likuma sargs taps,
Ja paskaidrot un iejusties, tad būs labs skolotājs,
Ja atjautīgs un uzņēmīgs, tad spējīgs vadītājs.
Ar dotībām vien nepietiek, lai varētu sākt strādāt,
Ir nepieciešams cilvēks spējīgs darbavietu gādāt.
Mēs dzīvojam starp cilvēkiem un darbs būs viņu labā,
Bet retais redzēt spējas prot, ko citi sevī glabā.
Ja arī visas spējas ir par darbinieku būt,
Nebūt tas nenozīmē vēl, ka tāds tu vari kļūt,
Jo katram savas paziņas un katram savi radi,
Ja darba devējs tev tāds nav, tad nabags būsi gadiem.
Tāpēc, ja gribi laimīgs būt, tad aizmirsti varbūt
Tu visas savas iegribas par to, kas gribi kļūt.
Tik plašas apkārt iespējas, tik daudzas tavas spējas,
Cik būtu žēl, ja godkāre tās liktu tev laist vējā.
Kad simtiem gadu paies, tāpat jau nezinās
Neviens, cik liela alga tev un mašīnas cik daudz
Ir stāvējušas garāžā pie tavas savrupmājas,
Jo cilvēkam rūp nākotne, bet pagātne pie kājas.
Ja gribas sevi saglabāt un ilgāk slavens būt,
Ceļš drošākais ir ģimene - par vecāku reiz kļūt.
Un tavi bērni, mazbērni, par kuriem rūpējies,
Ar savām prasmēm leposies, par tām tev pateiksies.
|
|
| Ak es ar savu lielo muti... |
[18 Jan 2006|06:44pm] |
|
Šad tad esmu pārāk atklāts par sevi. Kad uznāk melnie un pie rokas ir ciba, tad tik iet vaļā tas, par ko vajag dalīties varbūt tikai vienīgi ar paša kapakmeni. Uzliku nesen iedrukāto pārdzīvojumu postu kā privāto. Šad tad lietas, kuras manā dzīvē ir primāras, noteiktā dzīves posmā ir absolūti bezjēdzīgas. Un dzīvi ir jāveido pa posmiem, savādāk var sajukt prātā, piemēram, es jau nu neesmu tas, kas domās par pensiju TAGAD. Es, protams, pārspīlēju. Lūk ģimene. Ģimene ir neliels izņēmums, par ko šad tad der aizdomāties arī agri. Bet galu galā domāšu tā - paņemšu un aptveršu ar prātu visas savas ieceres, tad sadalīšu tās uz tām, kuras īstenot vajag pēc iespējas ātrāk, un tad katru kategoriju sadalīšu atkal apakšgrupās - kuras īstenot ir reāli, un kuras nav reāli. Tas nozīmē, ka tagad man ir jānodarbojas ar reālām un steidzamām iecerēm. Un kas tās varētu būt??? Protams, ka "mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties", lai iegūt prasmes, ar kurām pēctam īstenot nereālās un vēlākas ieceres.
|
|