| Juridiskā dzīve |
[09 Nov 2005|08:07pm] |
Es mācos par juristu. Pirmajā kursā šī profesija ļoti patika, jo man patika tiesības. Tagad esmu 4. kursā, un es ienīstu šo profesiju, jo man patīk taisnīgums.
Man ir sapnis - savā dzīvē darīt kautko tādu, kas nestu pēc iespējas vairāk labuma un cilvēkiem. Un tikai labo. Taču mūsdienu jurista darbs sastāv no tā, ka vienam cilvēkam - klientam - ir jānes labums uz tā rēķina, ka citam tiek nodarīts ļaunums. Ja es centīšos rast taisnīgumu, kompromisu, es būšu tas, ko dēvē par sliktu juristu.
Pie tam vēl šīs profesijas ļaunā puse nav galvenā lieta, kas man nepatīk. Vislielākais, kas man izraisa riebumu jurista darbā, ir pārmērīga laikietilpība darbā ar dokumentiem. Pārāk daudz darba ir jāveic, kuram faktiski nav nekādu seku, tikai tamdēļ, lai, gadījumā, ja rodas strīds vai neskaidrības, būtu dokumenti, ar ko pierādīt savu taisnību. No vienas puses tajā nav nekas slikts, ja man ir notariāli un savādāk apstiprinātu papīru kaudze, kuru uzrādot, es cilvēkiem varētu pierādīt, ka man ir atļaujas veikt man vēlamas darbības vai ka citiem ir pienākumi attiecībā pret mani, vai arī, ka ar mani ir noticis kāds notikums (dzimšana, laulība, mantisks ieguvums, fiziska trauma), jo ir pieņemts, ka papīrs nemelo.
Es šim pieņēmumam nepiekrītu. Dokumentus var viltot. Un arī, ja neviltot, vai dokumentu darbs nes daudz labuma? Ko tas dos pasaulei, ja es visu dzīvi rakstīšu uzņēmumu valdes sēžu protokolus, pirkuma līgumus, preču pavadzīmes, sūdzības, atļaujas, aizliegumus, izziņas? Heh, ir pat dāvinājuma līgumi... Bet beigās jebkurā gadījumā visu nosaka nevis taisnīgums, bet tas, cik daudz varas ir cilvēkam. Es laikam esmu naivs - spēju iedomāties pasauli, kurā cilvēki viens otru ciena; nevēlas darīt viens otram ļaunu, lai pierādīt sev un citiem savu pārākumu; neapskauž svešu laimi; nebaidās viens otra un uzticas; neveic panākumus uz citu neveiksmes rēķina. Kad iedomājos šādu pasauli, tad saprotu, ka juristam tajā nav vietas. Es gribētu dzīvot tādā. Bet juristi tādu pasauli nevar izveidot, jo visas šīs vērtības izslēdz nepieciešamību pēc jurista darba, tātad arī otrādi. Tad kāpēc es mācos par juristu?
Laikam tāpēc, ka gribēju dzīvot pasaulē, kur panākumus gūst, viens otru krāpjot. Tā ir tik varena sajūta, kad tu iegūsti labumu, neko nedarot. Kad tu sacīksties ar konkurentiem un viņus uzvar, un viņi maksā, maksā, maksā! Šī ar tiesībām piesātināta pasaule ir kā viens milzīgs kazino, kur juristi ir krupjē.
Negribu vairs piedalīties šajā spēlē. Tā apnīk, pat ja tajā nepiedalās un tikai skatās no malas. Tāda dzīve ir mākslīgā, vienveidīga un tukša. Bet vai man ir izvēle? No šī "kazino" var iziet ārā tikai reizē ar visiem pārējiem tā apmeklētājiem.
|
|