| Drūmā vakardiena |
[04 May 2005|11:04am] |
Vakar mugura sāpēja vairāk nekā parasti, nolēmu aizbraukt uz diagnostikas centru. Pa ceļam ieskrēju tirgū, gribēju nopirkt torti.
Konstatēju, ka visos paviljonos ir daudz vienas un tās pašas firmas saldumu veikalu - aizsituši vietu, lai konkurenti nevar ienākt. A pašas tortes ir visas vienādas - medus, putukrējuma, biezpiena un suflē. Vairs neviena cita veida. Brīvais tirgus, kapitālisms... viss tas ir tādas pašas pasakas kā savā laikā komūnisms.
Devos tālāk uz diagnostikas centru, noskaņojums bija sabojāts. Radās sajūta, ka laiks ir apstājies, tomēr izrādījās, ka vienkārši ir apstājies mans pulkstenis.
Pastaigājos pa Maskačku, apdomāju savu dzīvi kārtējo reizi. Izdomāju, ka man nav vērts iet uz diagnostikas centru, jo es pats jau nojaušu, kas man kaiš. Vienkārši esmu pārliecināts tikai par 99%. Vajag jau man, lai būtu visi 100... Nevajag. Iedomāšos, ka ar manu veselību viss ir kārtībā un dzīvošu tālāk. Iedomāties - to es protu.
|
|