| Trakā nedēļas nogale. Ziemas prieki martā. |
[23 Mar 2005|11:47pm] |
19. un 20. martā es studentu militārās apmācības ietvaros aizbraucu uz divu dienu lauka mācībām, kas notika netālu no Dobeles.
Notika kaujas šaušana. Pa nakti bija patruļbāzes veidošana un kaujas pavēles sastādīšanas un izpildes mācības. Otrajā dienā notika, grūti to kautkā nosaukt, itkā tās bija dažāda veida spēles un mācības saistītas ar lēmumu pieņemšanu un cilvēku vadīšanu.
Paņēmu līdzi ļoti maz pārtikas: maize, cepumi, saldumi, šprotes, ūdens. Toties lielā badā šprotes likās ļoti garšīgas un itkā pavisam nesapuvušas. Iebiezināts piens ar cukuru gan, kad sasala, tad vairs nekur nederēja, bet es sevi piespiedu to apēst, jo tiešām gribēju ēst (ugunskurs sabiezinātu pienu nesasildītu tik vienkārši, jo tas necirkulē traukā kā ūdens). Ar ūdeni nebija problēmu. Vēl biju paņēmis želejas lācīšus - tie, kad saslast, tad, tajos iekožot, mutē salūzt, tad sasilst un kļūst ēdami.
Ar drēbēm problēmu nebija, nesalu. Bet es tomēr pielaidu kļūdu: zābakos tika iekšā sniegs un es nolēmu, ka ja nostāšos pie ugunskura, tad tas izkusīs un izžūs. Diemžēl tas tikai izkusa un satecēja dziļāk iekšā un sasūcās zeķēs. Naktī kļuva aukstāks, kautkur -12C. Pagāju no ugunskura prom, zābaki atdzisa un nu man kājas bija zem konkrētā "ledus sitiena". Kopš tā brīža, lai neapsaldēt kājas, visu laiku taisīju kautkādu toproku, lēkāju, sraidīju lai kājās uzturēt asinsriti, tātad vismaz kautkādu siltumu. Rezerves zeķes līdzi neņēmu.
Šāvu kā parasti - viduvēji. Tur kur ieroča svars nespēlē lomu (šaušanas stāvoklis-guļus) tur trāpīju pat desmitniekā un lodes puslīdz savācās centrā. Bet tur, kur roka nogurst (no cēļa un stāvus), tur jau lodes sūtīju "pakaļ pienam" - mērķa baltajā laukā. Mani vispār tracina šaut no ceļa (sēdus) - tur kautkā ir jāsēz uz kājas, un tas ir šausmīgi neērti, jo man tā kāja nav lokana - vajadzētu tā kā jogu patrenēt brīvajā laikā.
Nakts aktivitātēs īpaši neiesaistījos. Patiesībā, nebiju gatavs tam, ka būs jāklausās un jāsastāda kaujas uzdevuma pavēle. Man arī nebija pildspalvas lai pierakstīt. Luktura vietā kalpoja fotoaparāta displejs. Ar zīmuli ātri neparakstīt. Mani nemaz neizvēlējās pavēles izpildei, tā kā visur vienkārši vilkos līdzi. Aptverē bija salūtmunīcija, bet nešāvu - nebija tāda situācija, pie tam vēl no salūtpatronu šāvieniem ierocis paliek ļoti netīrs. Es jau zinu, ka jebkuras nodarbības ar ieročiem beigās notiek tradicionālā ieroču tīrīšana.
Pēc uzdevuma gulēt negāju, jo sala kājas. Negribēju, lai no rīta mani atrod guļammaisā iesaldētu un gatavu mosties tikai pēc pāris simtiem gadu. Tusēju pie ugunskura, kurš knapi dega - malka bija pārsvarā lazdu zari un sausais spirts. Sagaidīju rītu.
No rīta pabeidzām kaujas šaušanu (iepriekšējā dienā kluva tik tumšs , ka pārnesām). Tad notika tāda kā sporta diena, bļāviens, nu minējām aktīvās mīklas. Vēl bija neplānotā uzbrukuma izspēle. Visādi es izvairījos no komandēšanas, jo kautkā nebija man noskaņas izrādīt raksturu, bet nu ilgi nenoslēpsies. Iedeva man izspēlēt neplānotos uzbrukumus. Es nekad neatcerējos, kāda bija standartrīcība šādā uzbrukumā. Patiesībā karā viss vienmēr ir kautkā savādāk nekā mācībās. Atceros, kā bija nometnē, kad izspēlējām neplānoto uzbrukumu kopā ar Latbat karravīriem - viņi riktīgi mūs muļķoja. Mainīja pozīcijas, tēloja, ka padodas, bet pēctam atkal šāva. Karā viss būtu vēl vairāk savādāk, pirmkārt, mums būtu kritušie - tos uzbrukumā nesūtīsi.
Nu es to visu apzinos, bet mācībās man vienmēr iet grūti, daudz grūtāk nekā jebkuram citam, jo daudz jautājumu rodas, kurus pat nespēju noformulēt. Vienīgais mierinājums ir tieciens: "grūti mācībās - viegli kaujā". :-) Tad jau sanāk, ka kaujā es būšu pats krutākais. :-)))))) Ceru, ka kaujas nebūs. Un man vienalga, lai tak par mani smejas tajās mācībās. Galvenais, lai par mācībām tālāk netieku.
Kad iekāpām autobusā, es uzreiz atslēdzos, tāpat kā daudzi citi kursanti. Pats nepamanīju, kā jau bijām Rīgā. Biju tā noguris, ka aizmirsu, ka ļoti gribēju mīzt. Kad tiku līdz tualetei, tad strūkla bija baigākā - kā zirgam!
Notīrījām un nodevām ieročus, paaplaudējām visvarenākajiem šāvējiem, un laidām uz mājām/kojām. Kā nu kuram un kad sanāca. Pa ceļam uz kojām atradu savas kurpes pazudušo zoli, kas sālssniega iedarbībā atdalījās no kurpes. Varēšu iet uz darbnīcu pielikt. Hehe, bet pa slapju un ar sāli apkaisītu sniegu es ar tām vairs nestaigāšu.
Kojās vispirms iztīrīju somu no tukšām konservbundžām, lai lokalizēt zivju konservu smaku. Tad metos skatīt, kas ar manām kājām - ada no aukstuma un mitruma izskatījās kā apdegusi - sačokurojusies, čūlaina, ar asinsizplūdumiem, bija sāpīgi kāpt. Siltā ūdens iedarbībā krunkas izlīdzinājās. Tad metos ēst. Tiklīdz siltais ēdiens nokļuva kuņģī šausmīgi sagribējās gulēt. Vienkārši galvā krita šķīvī iekšā gandrīz. Itkā būtu apreibis. Īpaši necīnījos ar sevi, gāju gulēt. Nogulēju 11 stundas. Uz nodarbībām augstskolā neaizgāju. Ai, kam no manas klātbūtnes paliks labāk? Nezinu.
Varbūt tādi pārgājieni tagad liekas briesmīgi, bet es skaidri zinu, ka pēc 10 gadiem es nostalģijā vēlēšos tur atkal nokļūt un visu izjust no jauna. Īstā dzīve un lietas, ko atceramies ilgi ir taču tās, ko mēs izjūtam patiešām spēcīgi. Tā ir mana jaunība, un man ir prieks, ka man tā ir.
|
|