|
14. Jan 2016|13:03 |
Tas, ko cilvēki nesaprot attiecībā uz kristīgo ētiku ir tas, cik lielā mēra tā centrā noliek cilvēku. Un vispār to nesaprot paši kristieši it īpaši. Tā vietā, lai runātu par to, kā sekulārā ētika dehumanizē pasauli, tāds standarta kristietis iekšēji varbūt arī apzinās sava garīguma jēgu, bet konfrontēts ar aicinājumi racionāli argumentēt par labu savi pozīcijai sāk stāstīt par neredzamiem rozā vienradžiem. Nepieciešamība savienot derīgu reliģiju ar ticību neredzamiem rozā vienradžiem, protams, rada nelielu kognitīvo disonance un kļūst par vienu no ābrahamisko reliģiju vājajiem punktiem.
Pēc manām domām, ar reliģijām ir tāpat kā ar pārtiku. Viens variants ir apgalvot, ka mums būtu jāpieturas pie pāris tūkstoš gadu vecas diētas tāpēc, ka tā kādreiz ir (it kā) labi strādājusi. Cits variants ir pārtikt no burgeriem un fast food. Vēl cits variants ir universālveikals ar produktu klāstu no dažādām pasaules malām, no kuriem katrs var pagatavot sev maltīti.
Daļa pārtikas ir debatējama par spīti tam, ka visi to lieto, piemēram, factory farming ražota gaļa. Un, protams, vieglāk nekā jebkad agrāk ir pieejams liela izvēle neveselīgas pārtikas. Tikai tas nav tas, ko saka Tradicionālās diētas piekritēji. Viņi grib visiem uzspiest vienādi viduslaicīgi nabadzīgu produktu izvēli (putra, maize, un rāceņi). Pēc viņu domām, ja kādam ir nepanesamība pret dažiem no šiem produktiem - pats vainīgs. Pati ideja, ka cilvēki varētu spēt sev sastādīt ēdienkarti individuāli izvēloties sev interesantas sastāvdaļas no dažādām pasaules malām vismaz dažiem no viņiem liekas vislielākā ķecerība. |
|