|
14. Dec 2014|12:17 |
Par otro paragrāfu - nevar jau tā ņemt un atdalīt utilitārisma teoriju un praksi. Utilitāru lēmumu pieņemšana ir viens no diviem utilitārisma aspektiem. Kāds, kurš tikai pieņem šādus lēmumus ir vismaz tikpat lielā mērā utilitārists kā tas, kurš tikai atbalsta teoriju, bet reāli nav gatavs nogrūst fat man vai arī izglābt divus svešus cilvēkus viena sava bērna vietā. Morāles filozofiem un vienkārši entuziastiem, kuri grib, lai pasaule virzās utilitārisma teorijas virzienā vajadzētu rēķināties ar to, ka starp lielākajiem viņu atbalstītājiem būs cilvēki ar psihopātiskām nosliecēm, un ka utilitārisma prakse varētu nebūt spīdoša pat salīdzinot ar esošo stāvokli.
Kāpēc vispār šādās diskusijās komentāros fokusēties uz trolley problēmu, iedomātu ekstrēmu situāciju, kurā lielāka daļa vispār nespēj sevi un savu rīcību visās detaļās iedomāties. Praktiskāks piemērs - nesen lasīju dažādu cilvēku atbildes uz jautājumu, vai dzīvesbiedra krāpšana ir morāli pareiza gadījumā, ja viņš/viņa par to neuzzina. Raksturīgi, ka no 30+ atbildēm neviens neteica "jā", kaut gan tieši tā sanāk pēc konsekvenciālisma - rīcībai nav sliktu seku, tātad tā nav amorāla. Kā minimums, utilitārisma problēma ir tā, ka to atbalstīt varētu gribēt tieši tie, kurus esošā mainstream morāle pārāk ierobežo.
|
|