|
2. Apr 2014|12:10 |
"Spēcīgas, ilgstošas un pastāvīgas pozitīvās jūtas, kuras izraisa kāda noteikta nodarbošanās, kāda aizraušanās, sauc par kaislību. Tā var būt daiļrade, zinātniska darbība, literatūra, sports, makšķerēšana." (Imants Eglītis. «Psihiatrija»)
Es gribēju teikt, ka bērnībā mums visiem ir daudz skaistu naratīvu. Bērni redz pasauli melnbaltu, viņi zina, kas ir ļaunais un kas labais, un tāpēc (vismaz abstraktos jautājumos) spēj droši stāvēt labā pusē. Tad mēs izaugam, un kļūst redzams, ka morāle ir daudz niansētāka. Bērns tāpat var justies nelaimīgs, bet atšķirībā no pieaugušā, viņam pat tad nav šaubu par laimīgas nākotnes iespējamību. Sapņoji kļūt par ģēniju? Izaudz un saproti, ka ir daudzi par tevi gudrāki. Sapņoji kļūt par izcilu personību? Izaudz un saproti, ka ir daudzi par tevi talantīgāki. Var jau nodoties zinātniskajam darbam, bet tad tik un tā nāksies redzēt, ka apkārt esošajiem galvenais ir karjeras veidošana, nevis sekošana zinātniskajiem ideāliem. Var nodoties daiļradei, bet tad būs jāredz, ka bohēmiskais dzīvesveids apkārt esošajiem nozīmē vienas nakts partneru kolekcionēšanu, nevis sekošanu mūzai. Lielie naratīvi izplēn.
Varbūt mīlestība tāpēc arī tiek vērtēta tik augstu, ka tā paliek arī pieaugušajiem. Iemīlēšanās prasa un ļauj tai nodoties ar visu sevi, būt pilnībā viengabalainam. Bez ierobežojošiem faktoriem, ja vien pie tiem neskaita paša kapacitāti mīlēt. |
|